|
Septembris 21., 2008
10:20 - Pārdomas par piedošanu
Aizdomājos, vai es vispār māku/spēju tā no sirds piedot.
Ģimenes ietvaros - jā. Varbūt ne visiem vienādi, bet aizvainojums man nav ne pret vienu. Attiecībā uz tēvu - iespējums kāda drusciņa vēl ir, bet tā nenāk uz āru, ja viņu nekaitina, ja nesāk man pārmest. Bet citādi - ģimenē piedot ir viegli.
Tad ir cilvēki - draugi vai paziņas - kuri man kādreiz ir aizskāruši/ieriebuši vai nu apzināti, vai tīri neapzināti. Divi no visiem ir tādi, kuriem es noteikti neesmu piedevusi. Atriebt neko netaisos, bet domās novēlu viņiem, kaut viņi paši dabūtu to atpakaļ (ne jau tieši darbību, bet to sajūtu, ko darbība rada). Tā noteikti nav piedošana, turklāt laiku pa laikam viņus atceros. Vai nu sanāk situācija, kas atgādina par kādu notikumu, vai gluži vienkārši kkur ieraugu/satieku.
Bez šiem diviem ir bijušas arī citas riebeklības, apsaukāšanās, melošanas, bet par tām es neatcerētos, ja tagad nerakstītu par piedošanu. Vai tas nozīmē piedošanu - grūti teikt, jo neviens gan no viņiem manā dzīvē šobrīd vairs nav, tā ka varbūt pat nav nekādas piedošanas, ir vienkārši aizmiršana?
Varbūt es neesmu piedevusi nevienam, bet tiem diviem, par kuriem atceros, gribētu?
Un tad rodas jautājums - kas īsti ir piedošana?
=> Ja tā ir atriebības trūkums - fiziski, atdarīt es nevienam netaisos.
=> Ja tas nozīmē, ka izturēšos pret šiem cilvēkiem tāpata, kā pret citiem - nop, es vienmēr būšu piesardzīgāka. Ja man būtu jāizlemj, ko ņemt darbā pie līdzīgām spējām un izglītības - noteikti izvēlētos to, kurš man neko sliktu nav darījis.
Man šķiet visgrūtāk ir piedot tiem, kurus uzskati par sev līdzīgiem vai labākiem.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |