Es pamanīju šad tad, ka dienasgrāmatā tuvāku cilvēku vārdus varu vienā teikumā rakstīt ar mazo burtu, kur svešu cilvēku vārdus ar Lielo.
Ka kaut kas ir tik īpašs, ka vairs nav vajadzīgs īpašvārds, bet ir pats par sevi saprotams, par ko iet runa.
Kad es kādu tēmu pastudēju, man parādās vēlme ar kādu aprunāties, uzdot jautājumus. Pie tam tie iesākumā ir muļķīgi jautājumi, uz kuriem pats varu atbildēt padomājot, vai palūkojoties literatūrā/internetā. Pie speciālistiem griezties man kauns, (lai gan daži čomi ar smīnu sejā man atbild), nespeciālisti nesaprot par ko ir runa.
Nez kas tas ir? Liekas, man domāšanai un pārliecībai vajag ārējo atgriezenisko saiti. Nošaut lejā to, kas neder, pacelt citus jaunus jautājumus, kur man ir baltie plankumi. Un gan jau sarunā esmu spiests noformulēt savas domas, pārveidot tās vārdos un tās kristalizējas.
Ir arī cilvēki uz šīs planētas, kas tā izmanto mani. Pazvana, es viņiem pasaku, ka to idejas nekam neder, ieberu galvā pāris citas idejas, uzdodu jaunus jautājumus un tad tie aiziet tālāk domāt.
Bet es nekaunos kaut ko nesaprast un būt muļķīgs. Esmu pieradis, un svarīgāk ir iemācīties, nevis cieņa un lepnība. Un paskatoties atpakaļ, ar laiku kļūstu gudrāks.
Tā kā pēdējā laikā vairāk nodarbojos tieši ar emocionāli fizisko mācīšanos - deju, un tamlīdzīgi - tad esmu pieradis, ka mācīties ir grūti, dažreiz izrāvieni, bet paiet ilgs laiks, lai kaut ko nostiprinātu. Jāatīsta ne tikai nervu sistēma, bet arī muskuļi, kas aizņem dienas un nedēļas, un saites, kas aizņem nedēļas un mēnešus. Par emocijām vispār pagaidām nav skaidrs.
Šī attieksme, šī cīņa pret grūtībām ar neparedzami tālu rezultātu man ir pārgājusi arī uz intelektuālām nodarbēm, kurām veltu tikai dažas stundas dienā. Un samērā nepamatoti. Saprāta konstruktus es iemācos no pirmās reizes, varbūt vajag 10x atkārtot, bet tāpat tas ir drīz.
Protams, jebkurā mācīšanās procesā būs gan apzinātā un kontrolētā, gan emocionālā, gan neapzinātā sastāvdaļa. Vienlaikus. Tomēr proporcijas ir citas. Un tapēc optimismu arī vajag kalibrēt katram uzdevumam savādāk.
---
Jautājums. Ja tu esi tik gudrs, tad kapēc tev ir tik zems FIDE reitings?
Tapēc, ka mana vājā vieta ir emocijas un ātrums. Es ātri pieļauju kļūdas, ātri tās laboju, kas ir ok programmēšanā, piemēram. Bet šahā manā līmenī vairs to tā nepiedod.
Tad nu sanāk atkal viss ir saistīts. Tā elektroķīmija un pa virsu peldošās apziņas putiņas, kas domā, ka valda pār pasauli.
Es nezinu vai man ir nostaļģija pēc Padomju Savienības, bet man šīs ēras pārpurvotie meži liekas dīvaini.
Man patīk, ka ir vairāk ķērpju un citu čužiņu.
It kā ir visur, bet var arī vietām nebūt.
Tas visu saista un ietekmē, bet atstāj arī ļoti daudz vietas ilūzijām par brīvo gribu.
Tas ir kā viens organisms, bet tomēr ir šķetināms atsevišķos pavedienos, kas savstarpēji ir sveši.
Kas mani pārsteidza, ka tas tik viegli deva vietu abstrakcijai. Es gara acīm redzēju/vizualizēju konceptus, ko nekad neesmu manījis iemiesojoties. Nez vai iespējams uztvert abstrakcijas arī kā skaņu, krāsu, garšu?
Kas mani nepārsteidza, ka jau ir izveidojušies alternatīvie kulti. Piemēram, "myofascial release" cienītāji. Latviski būtu - saišu atlaidēji? Cilvēkiem vajag rituālus un taustāmas darbības, lai sajustu dieva nežēlīgo klātbūtni. Nu, ja vajag, tad vajag.
Mājās sēdēšanas laiks ir skābu kāpostu zupas laiks. Četras stundas var vārīt, tad divas ēst, tad otrā dienā paturpināt procesu. Šis ir ēdiens, kur neierasti daudz jādirn mājās.
Varbūt man nepatīk izolācija, jo baidos palikt kopā ar sevi? :)
Visi atceraties tās baumas, ko pirms pāris nedēļām izplatīja Rīgas Laiks? Par to, ka pasaules valdnieces sēnes vēl nav pamanījušas cilvēka, kā atsevišķas sugas parādīšanos, tapēc mēs netiekam iznīcināti.
Lūk jums sēne, kas dzīvo asinīs, nervu sistēmā, kaulos, muskuļos, dažādos orgānos. Sēne, ko neņem dažādi fungicīdi un šādi tādi dezinfekcijas līdzekļi. Tusē pa slimnīcām un vecu ļaužu mājām.
Apmēram puse no inficētajiem atstiepj kājas trīs mēnešu laikā.
Šādas sēnes ir vēl.
https://en.wikipedia.org/wiki/Candida_a
https://apicnyc.org/uploads/3/4/0/6/340
Bet es šodien kādus 3 darbiņus esmu novedis līdz 88% gatavībai un pāris pusratā. Nekas neatbilst maniem iekšējiem kvalitātes standartiem, kaut arī izdomāts viss ir līdz galam un nekādi dižie atklājumi nenāks klāt, ja būs vairāk laika.
Tapēc arī desmitos vakarā nemierīgi dīdos. Sajūta, ka nedēļa nav pabeigta.
Šajās grūtajās dienās man parādās dažādas vīrussaslimšanas pazīmes. Te acis nedaudz sāp, te lūpas piekarsušas un žūst, te sauss klepus, te locītavas iesāpas, vai acis miglojas.
Kas dīvaini - pazīmes nekad nav reizē un divas dienas pēc kārtas.
Aizgāju šodien uz baznīcu pie katoļiem.
Un labi, ka viņi mani pabaroja un attiecīgi iežužināja.
Jo citādi sāktu pukstēt. Ne viņi bībeli tā īsti studējuši, ne Joski Flāviju, Tacitu.
Pasaku valstībā dzīvo. Visi tādi mīlīgi.
Atpakaļceļā aizvedu vienu meiču uz mājām.
Vismaz mašīnā dabūju nedaudz garīgas sarunas par būtisko.
Vēl es sapratu, ka kristieši ir nedaudz līdzīgi programmētājiem.
Tas, kas skaļāks un nekaunīgāks, tas uztiepj savu taisnību citiem.
Tad nu mana loma ir pierauties un ieklausīties citos.
Tātad mistiskais ceļojums turpinās un es domāju pieslēgties kosmosa zināšanām, tas ir pačillot un paskatīties uz visu no malas. Neizmantojot psihodēliskos palīglīdzekļus, jo domāju, ka es to varu pats, bez tehnoloģijām. Pareizāk sakot, izmantojot tehnoloģijas, ko esmu attīstījis dejai un iedzimtās superspējas.
Kad nomierinos un sāku pievērsties iekšējai un ārējai pasaulei, tas drīz beidzās. Jo man jūtīgums nāk ar blakusefektiem. Ja es pievēršos tikai iekšējai pasaulei, tad man uzveļās fiziskās traumas (par to jau rakstīju), kas piepūties, kas sastiepts, nospiests, noberzts, utt. Un arī dvēseles traumas, trauksmes un raizes, utt. utjpr. Tas ir pirms es pievēršos ārējai pasaulei. Tā arī ir par stipru, tapēc saprotu, kapēc cilvēki meditācijai un lūgšanai meklē klusu vēsu vietu.
Man liekas, ka tā bagāža ir vecums; un es nezinu, kā to var darīt cilvēki, kam ir vairāk sāpju nekā man? Tādu tak ir daudz. Cik saprotu, jāiemācās to palaist garām pašplūsmā, bet pagaidām tas mani nomāc.
Pirmos piecus dzīves gadus bija pavisam savādāk, vienotība ar pasauli bija pilnīgi dabiska un varēja ieslēgt praktiski uzreiz. Arī ar virtuālo pasauli, kad lasīju grāmatas. Grāmatas nekad nav bijušas tik dzīvas, kā agrā bērnībā.
Tāpat es domāju par to, kā ir ikdienā. Tās visas sāpes un raizes, jau darbojas teju visu laiku. Tās neļauj iemigt un modina agrāk aukšā. Un pat ja tās nemana, tās jau darbojas; gan jau tās ēd nost daļu uzmanības un koncentrēšanās spēju, un tās nomāc imūnsistēmu. Vārdsakot, liekas, ka jārisina problēma. Paradoksāli. Jārisina nerisinot? Jāsavalda, palaižot vaļā?
Pagaidām domāju, ka jāpaskatās sejā un tad jau redzēs. Kaut gan nemaz negribas.
Tā apziņa, ka jāiet uz veikalu, jo šodien valstī sāksies koronaspanika, ja vēl nav sākusies.
Ja jauns cilvēks ar mirdzošām acīm skatās uz tevi un saka, ka antropoloģija ir zinātne, tur gribot negribot cinisms nedaudz nokrītas.
pirms gulētiešanas iemērcu zirņus un aplēju kafiju, lai piebriest un ievelkas.
Sekmīgiem politiķiem un augsta līmeņa menedžeriem piemīt spēja locīties pa vējam, pielāgoties un mainīties. Modificēt savu iekšējo vidi pēc vajadzības, modificēt uzvedību. Liela daļa šo cilvēku ir arī sociopātiskām īpašībām. Man interesē kā sociopātiem ir ar spēju iekšēji mainīties. Narcisiem ar to ir ļoti slikti. Es gribētu, lai Viesturs Reņģe vēl būtu starp mums un es varētu viņu patraucēt ar saviem stulbajiem jautājumiem.
Sūdzēšanās var būt uzmanības pievēršana kādai problēmai.
Sūdzēšanās var būt uzmanības pievēršana sev.
Sūdzēšanās var būt vēlme izdīkt kaut ko sev.
Kas tavuprāt ir sūdzēšanās?
Man jauns skatu punkts ir, ka sūdzēšanās ir ego signāls par nevēlēšanos mainīties. Identitātes krīze. Kad iekšējā pasaule nesapas ar ārējo. Tapēc bieži vien sūdzēšanos nekādi nevar izārstēt.
vai latviešu valodā ir terminoloģija un atšķirīgi jēdzieni, tuvi šiem vārdiem?
Visi tādi nopietni, tad es varu painformēt, ka taisos pievērsties misticismam. Reliģijai pagaidām nē: cik saprotu, tad sakarīgu dzīvu reliģiju katram jārada sev pašam, iekšā viss nepieciešamais ir. Citu reliģijas ar laiku pārakmeņojoties.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)