Es jau kopš februāra atkal rakstu dienasgrāmatu. Vēl neesmu saņēmies to palasīt.
Uzrakstīju vēstuli, kur atbildēju uz iedomātiem jautājumiem.
Pamanīju, ka visas rindkopas sākas ar "Es", un pārfrazēju teikumus.
No sevis gan to nepaslēpu.
esmu atkal nonācis tajā dzīves posmā, kad jāplāno un priekšroka jādod nevis darbiem, bet atpūtai. jo darbi aizņems un paņems katru brīvo brītiņu paši.
labus rezultātus no tā redzu daļēji. vismaz piespiedu iešana gulēt atmaksājas.
Kur ir tā doma, kapēc latviski dubultos mm un nn neraksta, bet ll, ss raksta?
virdžīnija šad tad cibā pasūdzas, ka par rakstīšanu ne velna nemaksā. man rādās, ka par rakstīšanu maksā labi. bet jāraksta tas, kas cilvēcei ir patiešām svarīgs un nepieciešams. naudasdošanas pieteikumi un naudastērēšanas atskaites.
tas gan nenozīmē, ka es gribētu pelnīt ar rakstīšanu.
Ja uz sievietes lomu cilvēcē skatās kā uz ģenētiskā materiāla izvēlētāju un pavairotāju, tad man skaidrāks paliek gan radikālais feminisms, gan tas, kapēc meituki, kas grib nokniebties, prasa cik man gadu.
Esmu tik pateicīgs par lietu, ka stāvu tagad ārā zem bērza un sapilu. Pēdējā nedēļa bija diezgan murgaina. Modos pirms septiņiem, kaut ko parosījos. Pa dienas vidu ciešanas, kur uz visu jāpiespiežas, smadzenes nestrādā, un ēst negribas. Diendusa ar trauksmu svīšanu. Vakarā izvēle - dzīvot, strādāt, ēst, svinēt, gulēt. Pēc kārtas izvēlējos vienu no tiem (vai piekritu citu izvēlei). Pāris kilogrami dzīvsvara un dzīvesprieka zuduši.
Esmu priecīgs par tiem, kas izbauda karstumu, īpaši sievietēm, bet tik labi, ka beidzās.
Tagad, kad iedūcas ventilators, tas tāpēc, ka kāda programma izmanto neirontīklu algoritmus un noslogo videokarti. Agrāk tas nozīmēja, ka tiek palaista kāda jaudīgāka spēlīte.
Procesora ventilatora dūkšana dzirdama tik laptopiem, bet P4 laikos tā varēja būt arī karstas dienas pazīme.
Tad sāku atcerēties par cietņu rotācijām un klikšķiem pirms nāves, kompaktdiskiem, kas varēja arī uzsprāgt un flopiju aijājošo formatēšanu.
Vēl joprojām ir ātrāk izvikt no kastes cietni, nopūst putekļus un pārkopēt gigabaitus starp kompjiem pāris metru attālumā, nekā izmantot bezvadu tīkla brīnumus, kas nez kā slēdzas kopā un šad tad neslēdzas.
Daudz ātrāk. Un galvenais - prognozējamāk.
vakar gāju pa savu mīļāko meža taku un pamanīju atkritumus. fui! slikti, citi cilvēki slikti, es labs. pukojos, pukojos, nolēmu atpakaļceļā savākt daļu.
izrādās, ka nav nemaz tik viegli savākt pēc citiem. visādus attaisnojumus izdomāju, savācu tik kādu pusi no redzētā, teicos citreiz paņemt maisiņu līdz.
No Komi atgriezos septembrī.
Šodien ir pirmā diena, kad pēc tā brauciena uzvilku silto apakšveļu. Pēc nedēļas jau vasara!
Es pamanīju šad tad, ka dienasgrāmatā tuvāku cilvēku vārdus varu vienā teikumā rakstīt ar mazo burtu, kur svešu cilvēku vārdus ar Lielo.
Ka kaut kas ir tik īpašs, ka vairs nav vajadzīgs īpašvārds, bet ir pats par sevi saprotams, par ko iet runa.
Kad es kādu tēmu pastudēju, man parādās vēlme ar kādu aprunāties, uzdot jautājumus. Pie tam tie iesākumā ir muļķīgi jautājumi, uz kuriem pats varu atbildēt padomājot, vai palūkojoties literatūrā/internetā. Pie speciālistiem griezties man kauns, (lai gan daži čomi ar smīnu sejā man atbild), nespeciālisti nesaprot par ko ir runa.
Nez kas tas ir? Liekas, man domāšanai un pārliecībai vajag ārējo atgriezenisko saiti. Nošaut lejā to, kas neder, pacelt citus jaunus jautājumus, kur man ir baltie plankumi. Un gan jau sarunā esmu spiests noformulēt savas domas, pārveidot tās vārdos un tās kristalizējas.
Ir arī cilvēki uz šīs planētas, kas tā izmanto mani. Pazvana, es viņiem pasaku, ka to idejas nekam neder, ieberu galvā pāris citas idejas, uzdodu jaunus jautājumus un tad tie aiziet tālāk domāt.
Bet es nekaunos kaut ko nesaprast un būt muļķīgs. Esmu pieradis, un svarīgāk ir iemācīties, nevis cieņa un lepnība. Un paskatoties atpakaļ, ar laiku kļūstu gudrāks.
Tā kā pēdējā laikā vairāk nodarbojos tieši ar emocionāli fizisko mācīšanos - deju, un tamlīdzīgi - tad esmu pieradis, ka mācīties ir grūti, dažreiz izrāvieni, bet paiet ilgs laiks, lai kaut ko nostiprinātu. Jāatīsta ne tikai nervu sistēma, bet arī muskuļi, kas aizņem dienas un nedēļas, un saites, kas aizņem nedēļas un mēnešus. Par emocijām vispār pagaidām nav skaidrs.
Šī attieksme, šī cīņa pret grūtībām ar neparedzami tālu rezultātu man ir pārgājusi arī uz intelektuālām nodarbēm, kurām veltu tikai dažas stundas dienā. Un samērā nepamatoti. Saprāta konstruktus es iemācos no pirmās reizes, varbūt vajag 10x atkārtot, bet tāpat tas ir drīz.
Protams, jebkurā mācīšanās procesā būs gan apzinātā un kontrolētā, gan emocionālā, gan neapzinātā sastāvdaļa. Vienlaikus. Tomēr proporcijas ir citas. Un tapēc optimismu arī vajag kalibrēt katram uzdevumam savādāk.
---
Jautājums. Ja tu esi tik gudrs, tad kapēc tev ir tik zems FIDE reitings?
Tapēc, ka mana vājā vieta ir emocijas un ātrums. Es ātri pieļauju kļūdas, ātri tās laboju, kas ir ok programmēšanā, piemēram. Bet šahā manā līmenī vairs to tā nepiedod.
Tad nu sanāk atkal viss ir saistīts. Tā elektroķīmija un pa virsu peldošās apziņas putiņas, kas domā, ka valda pār pasauli.
Es nezinu vai man ir nostaļģija pēc Padomju Savienības, bet man šīs ēras pārpurvotie meži liekas dīvaini.
Man patīk, ka ir vairāk ķērpju un citu čužiņu.
It kā ir visur, bet var arī vietām nebūt.
Tas visu saista un ietekmē, bet atstāj arī ļoti daudz vietas ilūzijām par brīvo gribu.
Tas ir kā viens organisms, bet tomēr ir šķetināms atsevišķos pavedienos, kas savstarpēji ir sveši.
Kas mani pārsteidza, ka tas tik viegli deva vietu abstrakcijai. Es gara acīm redzēju/vizualizēju konceptus, ko nekad neesmu manījis iemiesojoties. Nez vai iespējams uztvert abstrakcijas arī kā skaņu, krāsu, garšu?
Kas mani nepārsteidza, ka jau ir izveidojušies alternatīvie kulti. Piemēram, "myofascial release" cienītāji. Latviski būtu - saišu atlaidēji? Cilvēkiem vajag rituālus un taustāmas darbības, lai sajustu dieva nežēlīgo klātbūtni. Nu, ja vajag, tad vajag.
Mājās sēdēšanas laiks ir skābu kāpostu zupas laiks. Četras stundas var vārīt, tad divas ēst, tad otrā dienā paturpināt procesu. Šis ir ēdiens, kur neierasti daudz jādirn mājās.
Varbūt man nepatīk izolācija, jo baidos palikt kopā ar sevi? :)
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)