Man liekas, ka katram gribas domāt, ka viņa pasaule ir sakārtota, dzīva un patiesa. Autentiska. Ja kas nav tā, tad tās ir īslaicīgas, pārejošas grūtības, vai ārēji neietekmējami faktori, kas jāpārcieš un tad īstā dzīve atkal sāksies vai turpināsies. Dažiem īstā ir tikai atvaļinājumos, dažiem brīvdienās, dažiem vakaros, dažiem darbā, dažiem pensijā. Pirms un pēc bērniem, kad bērni pabeigs skolu, kad vecāki sāks slimot.
Es nenoliedzu, ka kādam tā līkne ir nepārtraukta, bet šodien iedomājos par tiem lēciena punktiem, kur kādu laika posmu gribētos izlaist no scenārija.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}