печально быть антисоциальным - sestdien rāpāmies kalnā

tas bija cits kalns un sen. :) bet es labāk griežos atpakaļ, nekā mirstu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:) Tu varētu ieviest kaut kādu kalnu sarakstiņu ar visiem mēģinājumiem, savādāk grūti izsekot. Nopietni.

Attieksme,protams, prātīga.

Es mēdzu riskēt par daudz- mani vēl nekas nav piespiedis griezties atpakaļ. Tikai tad, kad nāves tuvums sāk vēdīt, nāk domas par situācijas absurdumu... tomēr vienmēr esmu kaut kā izkūlusies.
Tajā pašā laikā jau divi no maniem alpīnisma treniņu biedriem ir gājuši bojā, abi jaunāki par mani.

Riska uztvere ir interesanta tēma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ko lai Tev atbild, redzams, ka uztver to visu daudz nopietnāk :)

Es ar alpīnismu nekad neesmu nodarbojies. Man tik tik augstkalnu pārgājieni, sniega stampāšana un salšana ir gadījusies.

Retrospektīvā no kļūdām mācījos, apgādāju labas drēbes, piektdienas vakarā negāju uz krogu un, kad nevarēja lāga neko redzēt, griezāmies atpakaļ.

Par mērķiem es jau Tev esmu stāstījis. Man kalnos vairs mērķu nav. Tikai dabas skati, vienatne un dažreiz cilvēki. Ja pūš aukstu ledu sejā un dabas skatu nav, tad jēga pazūd. Kā arī meži man patīk labāk par klintīm un ledu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nez, kā tev tas būtu redzams :)
ja būtu nopietnāk, tad es kalnos neiekļūtu dzīvību apdraudošās situācijās bez jebkāda alpīnisma ekipējuma un tamlīdzīgi

mēs esam vienā kategorijā, pārgājieni ir mana īstā stihija, jo ilgāk, jo labāk (25 dienu laikā man vēl neapnīk), bet arī jo augstāk, jo labāk -ko lai dara man patīk retinātā gaisa garša (tāpēc Himalaji)

A nu bet tā kalnos iešana bez normāla ekipējuma (apaviem, vismaz)- tā jau ar tevi ar aizsākās:) es vēl atceros, kā bija jāsalst zandalītēs uz Norvēģijas pakalnu sniega.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

labā noskaņojumā esi bijusi :-) kad nonācu līdz līz patīk retinātā gaisa garša vairs nevarēju palasīt, bez smaida.

(Reply to this) (Parent)