Mūsu kaimiņiene debiliķe jau sāk pārspēt saprāta robežas, katru dienu viņai nepatīk kaut kas - ta durvis čīkst, ta grīda netīra, ta vispār mēs esam sušķi. Vakar pateicām visu viņai - ka mums arī nepatīk, ka viņa no rītiem bļauj uz savu dēlu un ka, ja grib mieru, lai iegādājas sev privātmāju.

Dabūjām atpakaļ pa pilnu programmu. Mēs dzīvojot kā uz vientuļas salas, viņa secināja.

Domājam, ka varētu pieteikt karu un vienkārši viņu novest līdz bezsamaņai.

Gribu beidzot atkal ēst pie lielā galda tomātu zupu un vārtīties pa Ģertrūdes valstības istabām. Gribu mājas. Tagad ir remonts. Solās, ka varētu pabeigt šovakar. Jēēē.

Šodien visi darbā prasa, vai es iepriekš balināju matus, ka tagad tik tumši. Neviens nenāk un nesaka, ka smuki. Visvairāk sašutušas ir blondīnes. Sajūta kā mičošanā

Esmu vīlies, jo aiz Bad Boys Toys firmas zīmes atklājās kas negaidīts.

Trīs vikipēdijas raksti uzrakstīti, palicis vien pēdējais - mans iecienītais feminisms un tad vārti uz eksāmena kārtošanu vaļā. To pieredēsies nosvinēt ar Kabarē.

Starp citu, te būs saraksts, ko Dinija, mana švāģerienes meita, lika man uzrakstīt Ziemassvētku vecītim, lai uzdāvina viņai Ziemassvētkos:

-lielu puzli
-bērnu lampu
-mazu lodziņu, kuru var atvērt bērni
-bērnu datoru (atbilde uz jautājumu, ar ko tas atšķiras no pieaugušo datora bija pārāk gara, lai strīdētos)
-zirdziņu
-rozā lietussargu (uzsvars uz rozā)
-ragavas Montai (Dinijas lellei; pašai nevajagot)
-bērnu automašīnu (tika papildināts vēlāk, kad uzskaitītās dāvanas vajadzēja uzzīmēt)


Vēl Ziemassvētku vecītis uzzinās, ka Dinija šogad ir uzvedusies labi, mammai palīdzējusi barot brāli, tētim - attaisīt čipšu paku. Turklāt tagad, kad viņai ir trīs gadi, viņa iet "Rūķīšos". Tas arī būs jaunums Ziemassvētku vecītim.

Atpakaļceļā satiku trīs stirniņas, un acu priekšā nokrita trīs zvaigznes. Pēdējā to izdarīja tik graciozi, ka strauji nospiedu bremzes pedāli - laime taču iekrita gandrīz rokās!

Pateicoties bredoto atsūtītajai leģendārajai "Zīlītei", kur skaidrota bērnu nākšana pasaulē, kur klāt pielikti pieaugušo komentāri, kā arī mana kaķa mīlestības uzplūdiem un vispārējo krīzi valstī, pagājušajā naktī bija viens no šizīgākajiem sapņiem manā mūžā.

Sapņoju, ka sieva ir stāvoklī, dzemdības ilga minūti, jo ārsti nepaguva atnākt. Tās dzemdības, kurās piedalījos vien es un sieva bija easy, bet atļaušos detaļās neieslīgt, citādāk jūs te Freidu man pieminēsiet. Bērns bija puika, bet izskatījās pēc pilnīgākā kaķa. Visi apkārtējie gan teica, ka tas ir normāli, tas viss pazudīs un viss būs kārtībā. Visi cilāja bērnu un priecājās, jutos kā "Kailajā karalī", kur vienīgais redzu - tas taču kaķis, nevis bērns.

Tāpēc aizsūtīju sievu pie ārsta. Viņa atnāca ar kādu lapu rokā, kur uzrādīti redzes, taustes un ožas rezultāti. Viss virs vidējā. Tāpēc, ka bērnam šis tas no kaķa. Bet tas esot normāli.

Turklāt bērnam vārdu deva nevis Janeks, bet Mareks. Tā nolēma Vasku dzimta (sievas radi) un tā tam vajadzēja būt. Tas tika paziņots ar apsveikumu kartītes palīdzību. Izskatījās pēc paražas. Vēl kaut ko strīdējos un ja pareizi atceros, tad vēl bija doma par Egīlu. Pilnīgi garām. Pilnīgs murgs.

Pēc vakardienas izēšanās pie Mario, kur sešu stundu laikā tika notiesāts katls plova un vēl tefteļi ar plovu, kas rezultējās vēl milzīgākā vēderā un vakara šūpļadziesmā "Ripoja tefteļi pa manu kuņģi" šorīt kā svētceļojums bija došanās uz baseinu.

Un sapratu, ka māte daba manam dzīvesveidam ir likusi doties no celiņa ar nosaukumu "vidējais" uz celiņu "lēnais". Kopā ar tantēm tad kūlu ūdeni, vaļāju kājas un riju ūdeni. Tā ir, smējos par tām iepriekš, tagad pats tāds.

Toties pēc baseina - kāds prieks pašam par sevi!!! Šķiet, ka pēc viena apmeklējuma visa dzīve mainījusies, atkal esi slaids, muskuļains un erudīts, jā, gudrs!

Aizmirsu brošu.

Uzdevums:

Čarterreisi no Rīgas uz Varnu būs no 22. maija. Cena - 160 lati vienai personai (turp un atpakaļ). Hm.

Jautājums:

Cik ilgi Klinta uzturēsies Bulgārijā?

Beidzot iznākot no vannas istabas, jāsecina, ka man ir kādas četras, maksimums piecas dziesmas līdz jākāpj mašīnā, lai dotos uz darbu. Jāizvēlas rūpīgi.

Jauno gadu pavadīsim Viļņā. Tāds tas plāns.

Nevienam manu šņabi nevajag.


Iešu ka nodzerties.

Man patīk, ka mana sieva mani pārsteidz. Vakar tas viņai izdevās divtik.

Pirmais bija samērā mīļš un pilns ar vēstījumu. Tiku pie vairākām kartītēm ar nosaukumiem, kuri saistīti ar nacionāli konservatīvu tematiku. Tāds atgādinājums, ka "Visu Latvijai!" partijas birojs tepat vien atrodas un politiskās simpātijas Ģertrūdes valstībā neviens negrasās mainīt.

Otrs bija samērā sievišķīgs, es pat teiktu sievīgs. Noinformēju, ka nākamajā rītā (kaut man ir vēlā darba maiņa) celšos par viņu agrāk un došos no mājas pirms viņas, jo jāiegādājas ziemas riepas un deviņos serviss jau mani gaidīs tās nomainīt. To visu pirms darba, kas sākas desmitos. "Atkal no rīta tu aizgulēsies, tad būs baigā skriešana un kavēšana, beigās darbā ieradīsies ar kavēšanos," varētu pārstāstīt viņas samēro neapmierinātā balsī izteikto prognozi. Savā flegmatismā vien atbildēju ko līdzīgu, ka mašīnas riepas nav tas pats, kas sievietei kurpes - tas tik daudz laika neprasa.

Šorīt pamodos pusstundu pēc modinātāja pirmā zvana. Darbā ierados piecpadsmit minūtes pirms desmitiem, bez visa ieplānotā paguvu vēl degvielu ieliet.

Nekas jau no tā nemainās, nevienam nekas nebija jāpierāda. Bet degunu jau var pacilāt paša prieka pēc.

LETA: Aknīstē mēģina nozagt bankomātu

Tagad vismaz zinu, ka Aknīstē ir bankomāts.

Cik gan jauki no rīta atklāt, ka vakarā ir seminārs, kur esmu pieteicies sniegt pārskatu!

Satiku savu pirmo klases audzinātāju. Vienmēr esmu apbrīnojis, kā viņa spēj uz ielas atpazīt visus mūs, kaut gan nu jau var droši teikt - tas bija tik sen, kad viņa mūs audzināja no 1. līdz 4. klasītei.

Un nekad arī viņa nepaies garām ar vienkāršu "sveiki", kaut gan viņas vecums ne tuvu nav tantēm, ar kurām mājās neviens nerunā.

Tagad viņa vairs 3. vidusskolā nestrādā, tepat Abrenes ielā. Bērni esot briesmīgi un neaudzināti, hiperaktivitāti viņa nosauca par vienkārši neaudzināšanu. Piekrita, ka bērniem vienmēr būs laiks, bet arī nespēja man sniegt mierinājumu uz manu satraukumu, ka neskaitāmus gadus ik pa laikam redzu mūsu gruzīnu klasesbiedru Juri (ar kuru sēdējām vienā solā) sapņos, bet nekur neredzu viņu un neko neesmu par viņu dzirdējis.

Janvārī būšot skolas salidojums. Pagasta skolās mācījušies, lūdzu, nesmejieties, bet Rīgā salidojumi notiek tādās vietās - manējais atkal būs Ķīpsalas izstāžu centrā.

Atguvu riteni (lasi - ZZK iegādājos visu, kas tika nosperts). Niknumu arī.

Gāju Teorijai uz zooveikalu pēc jauna pildījuma tualetei un pa ceļam pie ziedu veikala pamanīju uz zemes nokritušus skaisti vienu uz otra velosipēda cimdus. Nu tieši tādus, kādus pagājušajā nedēļā par 25 latiem redzēju ZZK veikalā!! Tikai mazliet jau lietoti, bet nekas, būtu tikai jāizmazgā un lieta darīta. Apkārt arī neviena riteņbraucēja nebija. Bet tad domāju - nu kur tad es tos ielikšu un kā tad nu tagad es iešu uz veikalu ar tiem. Pacēlu un noliku tos uz blakus esošās mājas mūra sienas. Izdomāju - ja nākšu atpakaļ un tie vēl tur stāvēs (šajā mirklī es jau sāku domāt, vai tie būtu jāmazgā kopā ar krāsaino veļu vai arī jānes uz ķīmisko tīrītavu), tad paņemšu tos un skriešu uz Ģertrūdes valstību.

Pēc 5 min nākot atpakaļ, cimdi bija pazuduši. Vīrietis pretējā ielas pusē turpināja gaidīt trolejbusu.