artis

Turpinu analoģiju par dziedāšanu. Tā ir laba analoģija, tomēr esmu gandrīz drošs, ka pat šādos jautājumos cilvēki nav relatīvisti. Viņi uzskata, ka iespējams nošķirt labu dziedāšanu no spiegšanas un gaudošanas. Es piekrītu. Nelaime ir cita — viņi izdara kategoriju kļūdu. Proti, reizēs, kad būtu jāvērtē premisu atbilstība realitātei, un to, vai no tām izriet secinājums, viņi sāk vērtēt stilistiku (sevišķi raksturīgs cilvēkiem ar t.s. literārajām inklinācijām). Ja runājam par privātajām, un ne tik privātājām, kosmoloģijām, tad ir bezjēdzīgi publiski runāt par aestētiku, ja vien ar to nesaprotam, piemēram, parsimoniju. Manuprāt, viņu problēma ir palikšana pie muhļīšanas. Kants tādus cilvēkus sauca par jūtu sapņotājiem. Spriedumos nav vietas personīgajai labpatikai un nepatikai, tā ir nenobrieduša prāta neiroze — nespēja abstrahēties no ad hominem.