Vispārēji formulēti principi ir sarežģīti, bet atsevišķas lietas ierindot kādā kategorijā ir daudz vienkāršāk; piemēram, ir vienkārši pateikt, ka kaut kas staigā un pēkšķ kā pīle un tāpēc droši vien ir pīle, bet ir sarežģīti definēt pīlīgumu. Otrajā gadījumā ir daudzas iespējas nodarboties ar lawyering; piemēram, izcelt izņēmumus un jautāt, vai pīles un kāda cita dzīvnieka hibrīds arī būtu pīlīgs, utt.

Es ar to gribu teikt, ka, lai kādu harassment definīciju neizvēlētos, tā būtu nepilnīga, ja neiekļautu to, ka gadiem ar dažādiem lietotājiem (vai “anonīmi”) mēģina citus besīt un nelīdzsvarota cilvēka atklātībā šo savu misijas apziņu tā arī paskaidro, ka būtu no tevis jāslēpjas.

Piemēram, es būtu gribējis atstāt ieslēgtus anonīmos komentārus, bet tā vietā man tie (un noteikti lietotāji) ir izfiltrēti pat no epasta, un vismaz vienu reizi es esmu bijis gandrīz apvainojies uz Ingmāru par to, ka viņa žurnāla komentāros ir atļauts uzmākties.

Tas neprasa arī daudz, lai redzētu, ka runa nav par domu apmaiņu; ja no malas pieslēdzas, tā uz brīdi var izskatīties pēc sarunas, bet mēģinājumi provocēt un iebiedēt pat nevis spīd cauri, bet tiek eksplicīti atzīti un attaisnoti ar minēto misiju. Citiem vārdiem, tas nav tik gudrs cilvēks, lai spētu apslēpt ļaunprātību, un par to pat priecājas.

It kā par to varētu pateikt “viss skaidrs” un ignorēt, bet šim cilvēkam ir aizstāvji, kas citus uzskata par pietiekami lieliem idiotiem, lai mēģinātu viņu padarīt par upuri. Nevienam nav jāizliekas, ka tā būtu normāla situācija, vai ka runa varētu būt pat par pelnītu nominālu cieņu. Piemēram, es Pišjāņa kontu netaisītu, bet sašutums par to ir smieklīgs.

Visbeidzot, ja grib saskatīt gaišo pusi: tas ir kaut kādā ziņā noderīgi, ka cilvēki aizstāv pat acīmredzamu sūdainību vai izvēlas ar to biedroties un sasaistīt ar savu vārdu. Līdzīgi ir ar apmelošanu: ja jau tas ir tas, kas esat, tad ir labāk, ja tas ir skaidri redzams.

Par provokācijām, apmelošanu un iebiedēšanu: taisnoties var likties kā acīmredzams risinājums, bet tas ir kontrproduktīvi, jo būtībā nozīmē, ka negodīgi cilvēki var tevi raustīt pēc iegribas un dereilot jebkuru tēmu.

Tā ir stulba situācija, jo mērķis ir radīt sliktu iespaidu cilvēkiem no malas, bet tam nav īpaša risinājuma, un ir piemēri, ka var pat attaisnot tiesā, un tāpat apmelojumu aste velkas līdz. Tuvākais “risinājumam” būtu nekad neaizskart jūtīgas tēmas, bet, atkarībā no laikapstākļiem Trampistānā, arī tās var mainīties, un operēt ar bezsaturīgiem jēdzieniem (kā “kriminālmarksisms”) ļauj principā teikt jebko par jebkuru.

Kā arī, ja grib saskatīt jebkādu gaišo pusi, tas ir noderīgi, ka negodīgi un padumji cilvēki sevi kā tādus atklāj.

Par konservu vajāšanas kompleksu un “kanceļu kultūras” morālo paniku: tā ir groteska diskusija, ja to nostāda perspektīvā. Labējo maize un sāls ir nevis vienkārši vajāt, bet legāli vajāt sev neērtus uzskatus; tiešs nesens piemērs tam ir poļu rakstnieks, kuru mēģina sodīt par to, ka viņš (pamatoti) nosauca prezidentu Dudu par “debilu”. Cits piemērs ir Krievijas “LGBT propagandas” likums, kas būtībā kriminalizē cilvēktiesību aizstāvību. Vietējie iesalniekveidīgie, kas runā par “LGBT ideoloģiju”, principā vedina uz to pašu, un mēģināt vēlreiz sašleserot Satversmi ir solis uz to. Tieši tāpat, atsaldēti “ienaidnieku saraksti” ir iebiedēšana. “Kriminālmarksisma” jēdziens pastāv kontekstā ar vēlmi kriminalizēt politisko opozīciju. Langai nesen bija domugrauds, ka lietot vārdu “naciķi” esot kriminālpārkāpums.

Tikmēr kas ir pretējie piemēri? Alvis sūda Hermanis, kurš pats sevi Vācijā nokancelēja par rasismu, un kurš joprojām ir ietekmīgā amatā, un kuram nav ne mazāko problēmu tapt sadzirdētam sabiedrībā? Tikmēr par to, ka viņu iedrošinājās kritizēt, Kultūrkaru Satori nupat publicēja anonīmu šļuru, kurā nosauca kritiķi par alkoholiķi.

Vai piemērs kancelēšanai ir tas, ka nespēj ievērot Twitter noteikumus? Twitter ir pilns ar antiwoke cilvēkiem, un, lai panāktu, ka tevi izmet, ir jādara kaut kas īpašs (jāspamo, jāuzmācas, jāpārkāpj likumi vai tamlīdzīgi).

Un tad ir ikdienišķā apmelošana: piemēram, es pilnīgi pamatoti par šo varētu vērsties policijā.

Tas viss arī tiek attaisnots ar cirkulāru loģiku: mums ir jāvēršas pret viņiem pirms viņi vēršas pret mums. Tas nekas, piemēram, ka man ir gadiem konsekventi pausti uzskati pret autoritārismu; cilvēkiem, kuri paši šķiro diktatorus sliktajos un labajos (kā Ulmani), tas netraucē mēģināt pārmest autoritārismu, balstoties izplūdušās asociācijās.