Parasts piemērs hermeneitiskajai netaisnībai ir tas, ka pirms septiņdesmitajiem nebija izplatīta seksuālās uzmākšanās (harassment) jēdziena, tāpēc cilvēkiem, kas ar to saskārās, bija atsevišķi jāizdomā veids, kā notiekošo saprast un izteikt. Tās pārsvarā bija sievietes, un attiecīgi runa ir arī par dzimuma aizspriedumiem, sarežģījot to vēl vairāk, un tāpēc nav pārsteidzoši, ka īpaša interese par sociālo epistemoloģiju ir bijusi feministu domātājiem.

Tā ir sakritība, ka es par to ierunājos 8. martā, un tas nav slikts veids kā šo datumu atzīmēt, lasot Feminist Social Epistemology SEP šķirkli, bet vienlaicīgi tā ir parastā kļūda, skatot feminismu pārāk šauros ietvaros, it kā citos datumos vai ārpus dzimuma tam būtu mazāka nozīme. Tā ir izpausme minējumiem par jēdzienu nozīmi, minot, ka uzsvars uz vienu dzimumu it kā izslēgtu otru, lai gan patiesībā uzsvaram (kā SEP rakstā atzīmēts) ir pragmatiski iemesli, jeb tas, ka izjust netaisnību motivē par to dziļāk domāt, kā arī var dot priekšrocības to saprast.

Raksts arī vairākās vietās pragmatisma saistībā atsaucas uz marksismu, jo tie ir simbiotiski domu gājieni, kam raksturīgs skaudrs skatījums uz varas attiecībām sabiedrībā un tās institūcijās; resp., tas ir vajadzības (saskaroties ar ekspluatāciju un netaisnību) virzīts politisks (kam pieder vara un kā tā tiek izmantota) un ekonomisks (zināšanas un izpratne kā līdzekļi) skatījums.

Trešais vērā ņemamais epistēmiskās netaisnības paveids ir veicinošā (contributory) netaisnība, jeb nevēlēšanās zināt vai saprast. Tā ir jau atkal ļaunticība; it īpaši labāk situētu cilvēku gadījumā, neuzņemoties atbildību paplašināt savu pasaules skatījumu, un atstājot to kā slogu citiem; it īpaši tiem, kurus tas vairāk skartu.

Neoliberālisms, protams, pati par sevi ir ideoloģija, un tās pamata kritika ir par to, ka tā nav ilgtspējīga; tās endgame ir arvien pārmērīgāka nevienlīdzība un no nevienlīdzības izrietošās patoloģijas, un ceļš uz to ir izklāts ar viltus solījumiem par efektivitāti, lai gan šī efektivitāte arvien izteiktāk izpaužas tajā, ka izmaksas efektīvi tiek uzgrūstas pārējai sabiedrībai, galējam piemēram esot klimata krīzei.

Domu apturošās klišejas par ideālistisku šķeltniecību pretstatā pragmatiskai saliedētībai būs jādzird arvien biežāk, jo tas ir veids, kā apiet jautājuma būtību. Pragmatisms jeb uzsvars uz praktiskajiem cēloņiem un sekām gan patiesībā tiek pievilts, neanalizējot dziļākas ideoloģiskas sakarības sabiedrībā; piemēram, to, ka pastāvošās ideoloģiskās frontes nav sakritība; cilvēku pārliecinātie uzskati un iztrūkumi zināšanās, kas tos stutē, nav nejauši.

Naidīši, lai to skaidrotu, ķeras pie ēnainām sazvērestībām, bet tas nav nepieciešams; mediju uzņēmumu īpašnieki ir zināmi, un viņu intereses ir skaidras. Mediju "neatkarība" šādā ziņā ir šarāde: ja it kā neatkarīgie mediji būtiski kritizētu pastāvošo iekārtu, to būtu vienkārši apturēt; tā vietā kritika pastāv tikai pastāvošajai kārtībai drošākos rāmjos.

Piemēram, naidīši uzskata, ka abpusēji naidīgā attieksme starp Trampu un ziņu medijiem parādītu šo mediju angažētību, bet patiesībā abām pusēm konflikts ir izdevīgs: Tramps iegūst neticami plašu publicitāti, un mediji pretī saņem reitingus. Plašākajai iekārtai tas ir izdevīgi, jo Tramps ir zibensnovedējs; plašākas norises tiek norakstītas uz Trampa un trampistu personīgajiem trūkumiem.