Liepnieks ir liels lohs, bet nejauši uzdūros, ka viņš ir sakopojis domu fragmentus par stulbuma tēmu. pieklājības politikas ietvaros (resp., miera par katru cenu labad) par stulbuma problēmu izvairās runāt tieši, bet ar stulbumu ir jācīnās katram cilvēkam gan personīgi, gan saistībā ar citiem

sākuma solis problēmu risināšanā ir tās apzināt, bet problemātiskums ir atkarīgs no konteksta: dažādos kontekstos viens un tas pats var būt vai nebūt problēma, un tieši stulbums nav noteikti traucēklis, bet var būt arī smieklīgs, noderīgs, utt. stulbums ir problemātisks, ja tas nesaskan ar interesēm; ja tas ir ierobežojošs; ja ir kaut kas dalāms un nepietiekošs; ja stulbums noved pie nejēdzībām

par nejēdzībām tiek skaļi runāts visu laiku, bet pret stulbumu kā cēloni izturas daudz piesardzīgāk un apraksta eifēmistiski, lai neaizskartu. tādai piesardzībai ir daļēji dabiski cēloņi, jo tikt vērtētam nav patīkami, un cilvēki grib patikt citiem, bet tas kalpo kā uzpūsts patiesības grauds mākslīgi radītā pieklājības politikā, kas ir izdevīga ieguvējiem no pastāvošajām nejēdzībām, jo traucē spert pirmo soli to risināšanā, apzinot cēloņus.

es parasti biju mēdzis domāt par stulbumu kā kaut ko nosodāmu, kad tas izpaužas iedomībā, bet plašākā mērā iedomība ir ietekmējamības izpausme; stulbums ļauj iebarot domas un liedz no tām vēlāk atbrīvoties, un iedomība jeb nepamatots priekšstats par būšanu labam ir tikai viena no šādām domām, ko citi un/vai pats sev var iebarot.

pieklājības politika ir bijusi ilgstoša un iedarbīga propagandas kampaņa, jo vairums cilvēku to ir internalizējuši kā Sakarīgus Uzskatus, bez kuriem nevar būt Nopietns Cilvēks. pieklājība ir pieņemta norma visiem politiskajiem pretstatiem, izņemot visgalējākos, bet tā nāk vairāk par labu stulbākajai pusei, jo politiskās puses nav vienlīdzīgas; gan tāpēc, ka viena puse ir stulbāka; gan tāpēc, ka stulbums ļauj neņemt vērā pieklājību un citas it kā pieņemtās normas, kad tas nav izdevīgi; gan tāpēc, ka pieklājība kalpo kā aizsegs stulbākās puses nepelnītajai (un reizēm augošajai: sk. Trampu, Breksitu utt.) ietekmei pastāvošajā lietu kārtībā.

neminot konkrētus piemērus stulbumam, vairums cilvēku var māt līdzi ar galvu, ka stulbums ir problemātisks, bet Trampa pieminēšana daudziem liktu iebilst, un pat tiem, kas spēj atpazīt trampismu kā debilu parādību, pieklājības politikas ietvaros ir neērti neattiecināt kaut kādu samocītu cieņu pret Trampu un trampistiem.

pašā Cibā ir piemēri, ka ne tikai stulbums var būt tik sakāpināts, ka zināmi cilvēki nespēj atpazīt savus uzskatus kā nacīgus, bet ka viņiem tiek izdabāts ar pieklājīgu attieksmi. Nopietnie Cilvēki tikmēr dalās Sakarīgajos Viedokļos par to, cik būtiski būtu tas, kā no malas izskatās nelaipna valoda par parādībām kā nacīgums. tas ir vienkārši cits debilisma paveids, ka pat vēsturiskais nacisms tiek minēts kā morāli neviennozīmīgs, jo pretējā iespēja būtu dogmatisms.

pieklājības politika ir apburtais loks, jo tā liedz skaidri runāt par saviem augļiem; lietā liekamu risinājumu vietā tiek rakstītas slejas, kas tikai aplinkus pieskaras stulbuma problemātikai; it kā sakarīgā sabiedrības daļa žņaudz rokas un vaid, bet nesaskata lietā liekamus risinājumus