| viltus pašpretrunība |
[Sep. 3rd, 2019|08:08 pm] |
viltus pašpretrunība ir manis dots nosaukums argumentācijas kļūdu kategorijai, kurā princips tiek interpretēts kā beznosacījumu (neierobežots, pašmērķis), padarot to atgriezenisku un pretrunā ar principa pašsaglabāšanos. viltus pašpretrunība bieži tiek attiecināta uz pacifismu, pieticību, prāta atvērtību un it sevišķi iecietību
pacifisma gadījumā beznosacījumu miermīlība un otra vaiga pagriešana liedz aizstāvēties ar spēku. pieticības, atvērtības un iecietības gadījumā nosacījumu trūkums nozīmē pasīvu attieksmi pret šo principu saglabāšanu.
pašpretrunība minēto principu gadījumā ir viltus, jo balstās uz nepamatoti seklas interpretācijas. pacifisma konteksts ir apsvērumi par vardarbību kā postošāko strīdu risināšanas paņēmienu, atstājot to kā pēdējo iespēju. prāta atvērtības mērķis ir izvairīties no kļūdām un pašapmāna; pieņemt kļūdainas idejas padara atvērtību par bezjēdzīgu. iecietība ir cieņa pret cilvēka dzīvības neatņemamo vērtību; pieņemt cilvēku vērtības noliegumu ir iecietības principa pievilšana.
tipiska motivācija apiet, relativizēt minētos morālos principus ir roku rokā ejošais naids un centrisms. vietējs piemērs tam, kā centrisms jeb izvairīšanās pieņemt lēmumu kalpo kā aizsegs naidam, bija diskusija par to vai nacisms būtu viennozīmīgi slikts
pieņemot cilvēka dzīvības vērtību kā neatņemamu, genocīds paliek par viennozīmīgu ļaunumu. centrisms izvairās izdarīt šādu pieņēmumu un izvairās atpazīt nacismu kā genocidālu nāves kultu, un šo izvairīšanos motivē vai nu neuzņēmība un vēlme nešūpot laivu, vai ļaunprātīga izlikšanās. centrisma dzinulis normalizēt situāciju kalpo naida piesegšanai, tāpēc godīgi centristi ir naidam noderīgi idioti, un negodīgs centrisms ir veids kā izvairīties no nosodījuma par naidpilniem uzskatiem
es neesmu atvērts diskusijai ar naida sludinātājiem, jo tas leģitimizē naidu. diskusijas instrumentālā vērtība domstarpību risināšanai nav neierobežota. tāpat, ja cilvēciskās vērtības mēģina vērtējoši aprakstīt kā dogmu, tas vairāk izsaka par vērtētāja morālo attīstību; jo īpaši, ja tas pats vērtētājs, kā iepriekšējā minētajā piemērā, ir atturīgs naida vērtējumā |
|
|