Pēdējā laikā ļoti pazīstams sentiments. Ja atrodi kādu labu metodi, kā tikt no tās drošības gultas laukā, padalies arī ar citiem.

Man šodien izdevās ar tādu metodi - izbesīt sevi līdz tādai pakāpei, ka gribas izrāpties ārā un darīt ko citu. Nav tā, ka izdarīju pašas labākās produktīvās lietas, no kurām slēpos, bet dažas svarīgās & noderīgās izdevās paveikt, lēniem lokiem caur citām darbībām tām pietuvojoties. Pa visādiem aplinkus ceļiem kaut kur var tikt. :D

Ak, vecā labā "nedari neko kamēr sev piegriezies un tad sāc darīt aiz spīta" metode. Tā patiešām dažreiz darbojas :) Nesen kaut kur lasīju ļoti vienkāršu ieteikumu - pateikt skaļi: "Trīs, divi, viens!" tad pielekt augšā un tūlīt pat ķerties iecerētajam pienākumam klāt. Neesmu gan pats mēģinājis.
Būt pieaugušajiem ir drausmīgi!

Es teiktu, ka nevis aiz spīta, bet aiz apnikuma. Ja izdara, nav vairs jādomā un jājūtas vainīgam par nepadarīto.

Es kaut kur arī lasīju, ka no rīta uzreiz pēc modinātāja vajag iekliegties "YES!" un lēkt ārā no gultas. Personogi es tādu pašdarbību meatzīstu! :D

Otrais man izklausās pēc vardarbības pret sevi. Kaut kas līdzīgs varētu būt lēkšana āliņģī - šad un tad varbūt ok, bet katru dienu?

Man arī tā liekas. Un kaut kā varbūt arī ir kā ar āliņģiem. Kad sāc lēkt, tad vairs nevari to nepostot kaut kur publiski katru reizi un nevilšus sākas arī tāda iedvesmojošo citātu caureja! Slippery slope! :D

Cik šis ir pazīstami.
Tieši šodiena bija tāda. Spēju "pasargāt" sevi zem segas līdz pat septiņiem vakarā.

Kārtīga motivācija Tev! Un izdevās arī pasargāt?

Varbūt, ka vajag dibināt kaut kādu sevis pasargātāju segas atbalsta biedrību. Tāda nacionāla kustība varētu sanākt!

Kādā brīdī, kad izsmelts sava veida limits, un saritināšanās ne uz vinu pusi vairs nav ērta, domas sāk pārāk rosīties, un zem segas kļūst bailīgāk, nekā izlīst ārā un kaut vai nomainīt skatu :))

Jā, kaut kā tā man arī tas darbojas! :) Vienīgais, ka tā gulta pēc kāda brīža atkal velk atpakaļ. :D