May 8th, 2019

• 5/8/19 12:19 am
• Kā tev liekas, vai ir iespējams rakstot sākt sajusties labāk? Es visu laiku aizrakstos līdz sāpēm. Šķiet, ka man tāpat kā zemes viducim iekšā ir lava, un, tai uzduroties, nāk ārā tikai sāpes un sāpes, un sāpes, un tās dedzina visu sev apkārt. Varbūt tās rada ko jaunu, bet caur vecā nāvi un pārāk ilgu laiku, lai tas varētu izvērsties par ko produktīvu, un es nezinu, vai daru labu, rokoties dziļāk.
  
  Es rokos, un tur nāk ārā kosmoss, tur ir tik daudz, tur vienmēr vēl kaut kas ir, nebeidzami sāpju krājumi, daudz vairāk, kā vajadzīgs, lai nodedzinātu visu zemeslodi un pārvērstu to degošā bumbā, bet es kaut kā ceru, ka tas uguns reiz rimsies, un ārā nāks arī kaut kas cits. Varbūt būs kāds mierinājums. Bet kaut kur pavisam dziļi man šķiet, ka sāpju ir par daudz, ka tās ir pārāk blīvas, ka nav pietiekami daudz mierinājuma man vienai un tad, kad beigsies sāpes, kad būšu izrakstījusi pēdējo, tad pāri nepaliks nekas. Viss būs tukšs. Paliks tikai čaulīte. Un Tu pasaki man – tas ir labi vai slikti būt čaulītei?
• 15 commentsLeave a comment

• 5/8/19 12:49 am
• Šodien pēc lekcijas bez mājasdarba (kas bija viena no jautrākajām lekcijām manā mūžā!) domāju par tēmām, kuras varētu tomēr apskatīt tajā mājasdarbā (man būs iespēja to iesniegt vēlāk!). Sapratu, ka viena no problēmām ir tā, ka es konstanti esmu pārsātināta domām un emocijām, tāpēc ir grūti izvēlēties vienu tēmu un nofokusēties.
  
  Domāju tik daudz no tik daudz skatupunktiem, es esmu lasījusi universu vēl kamēr augu no cāļa par traku, izplūkātu vistu (haha, šai brīdī jau esmu zaudējusi sajēgu tik ļoti, ka paliek jautri :D), ka katra atsevišķa tēma man nedaudz uzspridzina smadzenes un jūtas. Katra tēma ir universs.
  
  Konstanti šķiet, ka varētu eksplodēt no tā, cik daudz jūtu. Tā, it kā manā ķermenī vienlaikus būtu vairākas būtnes - pagātnes, tagadnes, iespējamās nākotnes, upura, varmākas, glābēja, mākslinieka, shēmotāja, cilvēka, kas pamana VISU vai vismaz ļoti, ļoti DAUDZ - un tās visas justu un domātu vienlaicīgi. Turklāt dažreiz pasaule man triecas pretī tik spēcīgi, ka tas vairs nav komfortabli. Es negribētu teikt - līdz sāpēm - jo tam diskomfortam īsti nav labā vai sliktā nokrāsas, kamēr to nepiešķir.
  
  Šīs pārsātinātības dēļ varbūt ir labi rakties. Vai vismaz neturēt lietas sevī, regulāri nolaist savām smadzenēm asinis. Jo tad ir tā, ka, no rīta pieceļoties, ir jauna diena. Ir jaunas domas. Kaut kāda daļa veco tiešām paliek izrakstītas un liekas mierā. Turklāt ķermenim ir vieglāk, jo nav nekas jātur un jāvelk sev līdzi - viss tiek izlādēts. Dzīvi var just svaigāk.
  
  Bet es gribu atcerēties, ka, izrakstot sāpīgo, nedrīkst aizmirst, ka dzīvoju patiesi, maģiski skaistu dzīvi, ka esmu cilvēks, kurš ir skaists un brīnumains tāpat kā visi citi, ka katru dienu ir tik daudz, par ko būt pateicīgai un brīnīties. Arī tas ir ļoti rūpīgi un apzinīgi jākopj.
• 0 commentsLeave a comment