Jau sen bija jāiet gulēt, bet atvēries portāls. Kamēr tas nebija noticis, šķita, ka visu tomēr kaut kā (apmēram?) spēju kontrolēt, vēl spēju sajust, ka dzīve pieder man un es to paspēšu izdzīvot tā, lai nebūtu viss jānožēlo. Tad bams! un es saprotu, ka jau kādu laiku esmu bijusi apsēsta un mana rīcība ir tik ļoti... bent. Kā iedauzīta truba, nepareizi izliekta kāja, nelāgs ieradums.. Viss liecas līdzi maniem robiem tādā disfunkcionālā veidā, ko es nevaru uzvarēt.
Laiks kontrolēt un laiks pasāpēt laikam. Vajag pasāpēt, lai pārāk neaizlidotu kosmosā varbūt. Šķiet, ka agrāk bēdāšanās bija skaidrāka un stihiskāka. Es izbēdājos, biju skumja, tas mani norobežoja no pasaules līdz kādu dienu laiks atkal mainījās. Tagad vienlaicīgi pastāv vairāki laiki, ko kūrēju vairākām auditorijām.
Man ir gandrīz 30, bet rītdienas lekcijai nav mājasdarba, jo mana apsēstība ar pasniedzēja vērtējumu ir paralizējoša. Es nevaru izdarīt uzdevumu, kuru esmu augstskolā mācījusies pildīt vismaz 4 gadus un lielākā daļa kursa biedru - necik. Man VAJAG viņam patikt, man vajag, lai viņš validē manu cilvēcisko vērtību, tajā pašā laikā es apzinos, ka ĪSTENĪBĀ VIŅŠ IR TIKAI CILVĒKS!!! un es nevaru viņā meklēt glābēju-vecāku. Bet man gribas rakstīt par to, ka visiem ir depresija, par to, kā visi (wtf?!) ir miruši vai mirst, laiks kļuvis ātrāks un nekam nav jēgas, un tad man gribas, lai viņš pamana, kā man sāp un pasaka: "wow, paij, tu esi tik daudz pārdzīvojusi, es apbrīnoju, ka tu to spēj!"
UN TAS MANI ŠAUSMINA, JO ES VAIRS NEGRIBU BŪT UPURIS! Es gribu pati noteikt savu dzīvi, bet man tāpat nav tā sasodītā mājasdarba, jo man pārāk ļoti vajadzēja to izdarīt pareizi. Fakin bļeģ. Tūkstoši terapijā un zālēs, bet es brūku kopā, jo pasaulē ir talantīgāki cilvēki par mani un ir cilvēki, kuri ir forši, bet mani nepamana.
Ja mani nepamana, tad manis nav. Tā vairs nav taisnība, bet viņa iekšā to vēl nezina, pareizāk, nejūt. Ja mani nepamana, tad es gribu sevi izdzēst. Šis ir tik ļoti labs materiāls terapijai, viss būs labi un es šo uzveikšu, bet man ir sāpīgi un bail, un rīt agri jāceļas, bet apsēstībām vēl nenāk miegs un gribas apēst vairāk manis.