Tualete. Tumša, veca, netīra. Sveču apgaismota. Nevar nostāvēt kājās. Kaut kas velk pie zemes. Netālu sēž priesteris. Viņš ir pārvērties. Ietērpies Šerloka Holmsa drēbēs, pīpē Šerloka Holmsa pīpi, viņš veras manī ar caururbjošu Šerloka Holmsa skatienu. Priesterim raustās kreisā uzacs. Es paveros lejup un patveru, ka grīda ir caurspīdīga un apakšā es redzu vēl vismaz 4 tādas pašas tualetes kā šī. Kad es paveros atkal uz priesteri es redzu, ka viņš ir pavērsis pret mani revolveri un šauj. Es varu redzēt kā lido lode. Lēnām. Man virsū. Un tad es nokrītu uz grīdas beigts. Pēc brīža es atjēdzos stāvu zemāk. Dzīvs. Pavisam neskarts. Vietā, kur iepriekšējā telpā sēdēja priesteris tagad sēž melns kaķis un uz mani noslēpumaini skatās. Pēkšņi tualetei ar lielu troksni atsprāgst vaļā durvis un iekšā ienesās visi mani jelkad bijušie klasesbiedri un saka, ka te tagad notiks klasesvakars. Tualetes vidū tiek ienests galds. Pie rozetes pieslēgts vecs kasešu maģis un skan 50 cent.

Priesteris zaļu seju cenšas manam alum panākt eksplozijas efektu, bet es guļu vannā un malkoju kādu citu - labāku alu. Alus apvijas man kā čūska, kā pitons, kas rij manas dienas vien mierinot mani ar savu šarmu. Tas nav taisnība. Es ieslēdzu naktslampiņu, jo pēkšņi ievēroju, ka mežs man apkārt ir sācis krēslot un priestera dziļdomīgā murmināšana savā nodabā mani bija novedusi nelielā transā. Priesterim pēkšņi izdevās un viņš teica "Āha! hohoo!", kad no pudeles strauji sāka lidot šķietami bezgalīga garuma pitons, celā rijot ziepju burbuļus, kurus virs manis pūta kāds no velniem. Velniem arī vajag atpūsties. Velns ar vienu ķetnas mājienu lika pitonam izzust un pēc tam apmierināts pasmaidīja. Uzsita man uz pleca un iegrieza ar rituālo nazi man vaigā "S". Pēc tam ieinteresēts uz mani skatījās un ziņkārīgi smaidīja. Priesteris pa to laiku ķērās pie nākamās pudeles un atkal mēģināja izvilināt pitonu. Nekas neizdevās. Viņš skaļi rupji lamājās un sadauzīja pudeli. No tās uz visām pusēm izlidoja mazi zirneklēni, bet velns lika tiem pazust tik pat ātri kā pitonam. Tikai šoreiz tie pēc īsa brīža uzradās velnam uz galvas. Viņš uzlika tiem virsū cepuri un nekrietni pasmaidīja. Vispār es guļu piena vannā. Nezinu kā tā sanāca.

Arhetipisks limuzīns baro tevi caur trubiņu-caurulīti neprasot par to samaksu. Ja vien tu to pēc tam cienīsi un nekad neteiksi, ka limuzīni novērš cilvēku uzmanību no patiesās dzīves, kura šobrīd ir kaut kur bomža vēderā, tikko iemalkotajā graķītī, dziļi apslēpta, sākusi jau dalīties, sākusi atpazīt cilvēkus pēc to iekšienes. Varbūt tu šobrīd to vēl nesaprotu, bet ja izurbsi sev pierē trešo aci un iedzīsi tur maģisko tapu, sāksi saprast un varēsi to visu pēc tam iekļaut laiskā dzejā un lasīt to vienmēr pirms tu iekāp vilcienā Rīga - Sloka, lai brauktu uz Dzintariem un spodrinātu savas ausis ar labu mūziku. Hail Satan!

Vēl viena unikāla ambīcija ir Zemitānu bomžu aurošana, veicot ceļu apļošanas vingrinājumus pēc iestiprināšanās. Pats savām acīm redzēju Zemitānus, bomzi un apļotāju (pasaules apceļotāju).

Trojas zirnis saskatījis ārējo ienaidnieku savā lemūru dzimtas apakškaķenē un nu augmentētais runcis ar trīspadsmit galvām apceļos pasauli, lai dalītos neķītros atstāstos par dzīvi šajā treknajā pasaulē, kas pilna sulīguma.

Kā jau kādreiz stāstīju visiem, ko satiku ceļā: ejam uz Santa Barbaru tur pārdod resnākās zeķubikses pasaulē, kas īstenībā der visiem, jo visi ir resni tikai to neredz. Pār Zemitānu tiltu ejot vienmēr metu santīmus (tagad centus) uz vilcieniem un domāju ar ko es gribu drāzties savā dzīvē. Zeķubikses atstājot malā, protams. Mālā. Unikālas ambīcijas ir piemeklējušas nevainīgus Rīgas centra (Vecrīgas actually) baložus kedās un viņi ir izdomājuši, ka zem Zemitāniem regulāri pīpējot zāli tiksi pie pāris santīmiem, ja garām brauks vilciens. Izteiktākas ambīcijas ir tiem, kas nēsā pufīgās kluču bikses. Bet šo visu, pieņemsim, es rakstīju sen un tagad tas vairs neskaitās, jo tagad es esmu tīģeris.

Izrādās, ka man nav ko teikt.

Jobano sebastjano infantīlino ulfroskorbān!

Salkanā šizofrēnija.

Šoreiz bija citādāk. Atnāca samurajs sarkanu seju un pārcirta vannu uz pusēm. Palika tikai ūdens, vanna nokrita, dušas šļauka palika šūpojoties. Es mīlu sarkanu tikai citādāku, bet tieši tagad. Uz asfalta gulēt nav nemaz tik nepatīkami. Ja tas ir tur.

Es atkal guļu vannā un ātriem soļiem pie manis pienāk garais virsaitis, nošķaudās un parāda mēli - tur rakstīts "sapinies", tad atver dušas krānu un pielaiž vannai auksto ūdeni, izgaist. Tas neko nenozīmē.