Bezjēdzīgi un nejēdzīgi. Depresija. Defresija. Frēze. Prezis. Dzimumkalogs. Malakalogs. Paviāns. Guļammaiss. Tālāk nezinu. Ņau.

Malkaviešu tante uz paplātes man nes mierus. Sirdsmieru, nervu mieru un pamieru. Visus apēdu, bet nekas nemainījās. Varbūt nebija jālieto iekšķīgi.

Nekaunīgi, bet solīdi ārsts Tiltnieks man konstatēja akūtu verbālo caureju un teica, ka vajadzēs lietot ripas seša reizes dienā. Brīvdienās nē, tad būs jāiet speciālā vanna un jāsūkā smaragdzaļas ledenes. Es piekāvu ārstu, kods 5983, nospiedo zilo pogu un nonācu uz Brīvības ielas, kur vecene ar parūku galvā uz sienas ar asinīm rakstīja 'Brīvības gatve 10500', nē nu man viss bija skaidrs, atskaitot to, ko pēc brīža man šī šaušalīgā vecene gārdzošā balsī teica. Es viņai uzsitu knipi pret pieri un viņa atkārtoja to pašu, vēl skaļāk un vēl nesaprotamāk, tad viņa pazuda un es apgūlos uz ietves un domāju par to kāpēc pa ielu ripo alus mucas un sarkanais cilvēks cenšas tās visas novirzīt uz savu šķērsielu, es pieskrēju pie viņa un pagrūdu viņu malā, paķēru kādu lēnāku mucu, uzmetu uz pleca un aizskrēju uz Dominu. Atkal kods. Nepareizs kods. Automātiskais atbildētājs mani apsūdz maldu izplatīšanā un sit man ar strāvu.

Kā man izdodas būt muļķim? Tīri labi. Klausos, ko ēzeļu koris dzied manā galvā un esmu spārnots. Spārnots muļķis. Ak, neredzu tam gala.

Bet vispār nu es nezinu.

Bet ja es te tā runāju par muļķību - kafejnīcā pie 'menu' stenda pakārt dekoratīvu asaku (kas man šķiet ir diezgan tāds kā bada simbols) nav tā kā drusciņ tērēti?

Saki omm un nepārmet man, ka neesmu kalkulators.

Un es nezinu, ko viņš par to domā, varbūt viņš tomēr pretendē uz kalkulatora godu un pārdzīvo, ja dalot torti kādam sanāk lielāks gabals kā citam. Nē, tomēr pārāk dumjš priekš kalkulatora. Palikšu pie tā, ka viņš ir vienkārši intelektuāli lempīgs. It kā viņš nav pelnījis šādu kritiku, bet nu es jau esmu cilvēks jeb neracionāla būtne un es varu atļauties.

Varētu visu dienu muldēt un kādā brīdī atmosties izmainītā realitātē, kas patiesībā jau nemaz nebūtu izmainīta realitāte, bet tikai projekcija, kas aizsedz skatu uz realitāti, bet būtu vieglāk pamatot savu slinko (bez)rīcību, vismaz sev un es pat varētu tam noticēt.

Tāpat šitais ieraksts ir muļķīgs gluži kā dumjš putns. Ej tālāk, Iraīda, tev drīz būs vārda diena, jopcik roziķ.

Šim blogam nevar ticēt.

Nodaļa X. Atdzimšana.

Ezis Mezis stāvēja Mežmalē pie kluba "In service of Satan", pīpēja cigareti, skatījās pa logu kā bārmene ziež avokado un maltus tomātus uz maizes un pie sevis kaut ko pukšķināja par rekursīviem algoritmiem un neēdamu pārtiku. Bija pagājuši 3,33 gadi kopš asiņainajiem notikumiem Aptumsuma pārvaldītajā ciematā un Ezis Mezis bija krietni audzis garīgā ziņā kopš tā laika. Ezis Mezis bija izcietis sarežģītu operāciju un redzējis Nāvi. Staigājis pie aizsaules vārtiem un prātojis par savas dzīves kļūdām un panākumiem. Tomēr Ezis Mezis nebija ticis cauri pilnīgi sveikā - viņš permanenti nodevās pastāvīgai pukstēšanai. Viņš nespēja pie sevis nepukstēt par visu notiekošo un jo vairāk tas viņu sadusmoja jo skaļāk viņš pukstēja, pat tā, ka siekalas lido pa gaisu. Un tā kā nejēdzīga pārtika bija viena no lietām, kas Ezi Mezi uzvilka visvairāk, tad tagad no saviem rekursīvajiem prātojumiem vinš pārgāja pie niknas gānīšanās par nejēdzīgu bārmeni, kas cep augšā tizlu pārtiku. Ezis Mezis izspļāva cigareti un izņēma savu piezīmju blociņu. Ezis Mezis plānoja atriebties grāfam Aptumsumam. (Jā, Aptumsums jau bija kļuvis par sava apriņķa grāfu un lepni staigāja apkārt tumši sarkanā apmetnī, cilādams melnu spieķi). Viņš plānoja atriebties grāfam ar Sātana palīdzību. Tikai pats Sātans, ežaprāt, viņam varētu dod vajadzīgo spēku, lai to izdarītu. Tagad viņš pukšķinādams ķērās pie sava sātaniskā dienas plāna sastādīšanas..

Un tā es sēžu tējas namiņā, ēdu mednieku desiņas ar kečupu un nevaru saprast vai kečups gadījumā nav garšīgāks par šīm mednieku desiņām. Es nemāku gatavot garšīgi, pat mednieki desiņas. Tikai interesanti. Cauberers guļ stūrī un skaļi krāc. Es iemetu viņam ar vienu mednieku desiņu, viņš spēji uzraujas kājās un pārvērš to par pelniem, pēc tam jau atkal guļ. Kāpās ir stiprs vējš. Brīdi pa brīdim namiņā ielido kāda mednieku desiņa. Reizēm uzdurta uz dakšiņas. Reizēm ar visu roku. Mans draugs cauberers visu zin un es ne par ko nesatraucos. Priesteris staigā pa krastmalu un vāc tukšās pudeles, kārtojot tās labirintā. No dažām izlido Džins, bet viņš sūta tos uz elli, kur viņi diez vai nonāk. Cauberers asi nosodītu šādu rīcību, bet tagad viņš ir pārāk daudz sadzēries māju alu, lai piebiedrotos priesterim viņa kvestā. Cauberera aita stāv piesieta pie namiņa kolonnas un brīdi pa brīdim tā cenšas ar mani nodibināt acu kontaktu. Viņa grib, lai cauberers ceļas augšā un ved viņu izjādē, bet viņam tas nenāk ne prātā. Es tikai brīnos par suni, kurš jau vairāk kā pusstundu stāv uz griestiem un pēta zirnekli.

Nejūtīgi sirseņi klumpurē pāri. Zini, ka varētu dzelt, bet nedzeļ. Nav uz dzelšanu.

Priesteris sēž augstā zirgā, skaita rētas uz rokām un definē pašdestrukciju.