- 18.8.07 15:20
- Kopš tā skumjā rīta (kad? piektdien? jā, tas taču tikai vakar, bet šķiet jau tik sen!) vairs nekas nav labi. Laikam lēni slīgstu atpakaļ savā dabiskajā - proti, depresīvi nīgrajā stāvoklī. Nekas neiepriecina - viss tikai skumdina vai sāpina. Piemēram, nākot no meža pa ceļu, ieraugu cik fantastiski smuki manas mājas izskatās. Bet nepriecājos, tikai nodomāju - un ja nu nākamgad es vairs te nebūšu? Tādā garā.
Šeit pavadītais laiks pēkšņi liekas veltīgi nosists. Neko neesmu uz%$&%$. Tikai sēnes lasījusi. Tagad, kad jābrauc prom, liekas - nu tik varētu. Zinu, zinu, pašapmāns. Neko es nevaru.
Uz Rīgu braukt gribas un negribas. No vienas puses, esmu ļoti noilgojusies pēc visiem, no otras - sāksies tas ārprātīgais darbs, stress, nogurums vakaros. Nedēļas laikā jāizdara tik daudz, ka grūti aptvert. Lai gan arī šeit jau esmu pa brīdim pastrādājusi.
Tad parastie, bet vienmēr tomēr ļoti sāpīgie strīdi ar puiku. Mēs viens otru ļoti mīlam, bet sadzīvot, vismaz šobrīd, neprotam. Sarunāties neprotam. Bet protam emocionāli terorizēt. Savstarpēji. Nezinu, kāpēc. Ar meitu bija pilnīgi citādi.
Pat uz Ņujorku negribas. Zinu, kāds noteikti nodomās - "s žiru besitsa" vai "paēdušai pelei milti rūgti". Varbūt arī tā. Un es kaunos par sevi. Jo, tiešām, tas viss ir tikai nožēlojama nespēja tikt ar sevi galā, ar saviem garstāvokļiem. Nepateicība un pazemības trūkums. Pazemība taču ir klusa un gūst prieku sevī, nevis činkstoša un ar sevi neapmierināta.
Nē, visticamāk - ja es paliktu te vēl nedēļu, divas, šī īslaicīgā krīze pārietu, es atkal gūtu prieku no visa, un, visticamāk, bezdarbības apnikusi, ieviestu sev normālu režīmu un katru dienu arī pa&%$#$.
x x x
Starp citu, man tūliņ būs ciemiņš. No Manilas. Un tas ir labi, tas laikam ir tieši tas, kas šodien bija vajadzīgs. Man tikai bail no viņas piesolītā kokosu šņabja. - 9 rakstapiebildīšu
- 18.8.07 16:07
-
Klau, Tu to smēķēšanu atmeti?
- piebilst
- 19.8.07 00:33
-
man jāatmet 26ajā. pēc plāna un programmas:)
- piebilst
- 18.8.07 17:15
-
iedomājos, ka jums tie strīdi varbūt amfiteātrī uzvedami. tādi biki antīki. :) mums jau ar Lailu līdzīgi.
skauju Tevi cieši, gaileņu pavēlniece! :)) - piebilst
- 18.8.07 21:49
-
Ford Madox Brown
Zini, es cīnos ar taisni tādiem pat garastāvokļa kritumiem. Taisnību sakot, kad atmetu dzeršanu kā potenciālu problēmu risinātaju, tad pēc neilga laika sapratu, cik īstenībā grūti man ir sadzīvot pašai ar sevi :( Ikdienas darbs - lai sevi nesāktu ienīst, bet vēl mācītos kaifot no dzīves, mīlēt, priecāties, būt pazemīgai.. oi, b..
Mans agregātstāvkolis, es pieļauju, ir - nīgra, emocijas slāpējoša, aizvainota, skaudīga un sevi žēlojoša mazohistiska sterva. Ja man ir izdevies no tā kaut nedaudz attālināties, tad tika pateicoties apkārtējiem, dievam un savai neatlaidībai, rāpjoties ārā no depresīvajiem stāvokļiem.
Tā ka - ņe s žiru. Tu tāda, iespējams, vienkārši esi. - piebilst
- 18.8.07 21:50
-
Ford Madox Brown
o, izlasīju - baigi jau nu iepriecinoši izklausās :D neņem ļaunā
- piebilst
- 19.8.07 00:34
-
nē, nu ko, Tev ir pilnīga taisnība, tāda es esmu.
- piebilst
- 18.8.07 23:36
-
rt
tici vai nē, labi varu to iztēloties.
starp citu, pēdējā laikā ļoti mācos pazemību un to, ka neesmu nekas īpašs. tā ir patiesi atvieglojoša sajūta - sākt pamazām to apzināties. - piebilst
- 19.8.07 00:36
-
es nezinu, vai tā var būt atvieglojoša sajūta, ja nenāk caur kādu (jebkuru) reliģisku atskārsmi.
- piebilst