vispār jau pareizi ir. bet vārdi "māju sajūta". nu, nafig vispār kkur braukt, ja gribās māju sajūtu?

Māju sajūta bez māju pienākumiem un atbildības - tur tas suns aprakts.

gud point!

man jau liekas, ka galvenais ir neturēties pie plāna!
gribu guļu pļažā, gribu eju meklēt mīnotaurus, vai arī uzskrienu virsū vēl kaut kam pie kā arī apstājos

Man arī patīk kustēties apkārt, uz vietas dzīvošana nav priekš manis. Tomēr tā pasaul's skatīšanās notiek, pa mazam gabaliņam paņemot šur un tur absolūtā paļāvībā uz ceļojumu dievu, kurš mūždien saprot, ko man piespēlēt vislabāk. Kaut kādi plāni un ceļvežu burtiska izpilde pa punktiem, man šķiet, varētu izvest no rāmja pat vismērķtiecīgāko apskatnieku.

turēšanās pie plāna visu to pārvērš par darbu un pienākumu

Nu ja. Un ja plānu un grafiku pietiek tepat, šaizemē, jo tā teikts darba līgumā, ceļojumā par tiem tiek vienkārši aizmirsts.

bet ir labi, ja tu jau iepriekš kaut ko par to zemi zini - ja uznāk vēlme doties, tad tomēr daudz maz pareizā virzienā. teiksim, klusas zvejnieku ostas vietā nenonākt superkūrortā.

tas skaidrs, kaut gan Cubā mums tieši tā arī gadījās (grāmatas bija vairākas, un apmēram bija skaidrs kur dodamies), domājām, ka braucam uz mazu zvejnieku ciematu, bet nonācām slēgtajā zonā, kur tikai ar iepriekš parakstītu accomondation laiž iekša, bet par to tur skaitās, ka ir labākie saulrieti Cubā:)

nav tā, ka es censtos apskatīt tieši tūrisma ceļvežu ieteiktos kultūras pieminekļus vai ko tādu, es vairāk vados no bildēm (ainavām, kas uzrunā sirdi), un mistiskā vārdiņa "lonely"... tad man liekas, ka turp noteikti jānokļūst. bet jāņem vērā, ka es nedodos ceļojumā ar draugiem vai mīļoto vīrieti, es braucu ar pusaudzi, kuram varētu būt pavisam citas intereses.

mhm, es arī vienas bildes dēļ esmu triekusies vairāktūkstošos km mērāmu gabalu:) Beigās gan viss izrādās savādāk, protams, bieži vien ne sliktāk. Nu, Sicīlijā Tempļu ieleja galīgi nebija tā vērta, bet tas daudzo tūristu dēļ plus tāpēc, ka varēja redzēt pašu pilsētu, kaut arī gabalā.
Nu jā, ceļabiedri, protams, nozīmē papildus rēķināšanos.

katram jau savs. es Londōnā, teiksim, esmu sabijis reizes 4-5, bet visus tos Lielos Beņus redzējis tik no pieklājīga attāluma. reizēm gan šitā sanāk sev iešaut kājā - līdz Pompidū centram, par provi, tikai trešajā, ja ne ceturtajā reizē aizvilkties - tas no manas puses bija, mazākais, dumji.
un jā - uz Irakliōnu mēs neaizbraucām vispār, lai man piedod minojisti. toties, kad ducinājām prom no kārtējā ciemata, kuriem tūristu busi pat cauri neizdrāžas, mūs pavadīja teju visi nomodā esošie ciematnieki.

mums londonā bija fantastisks "gids", kas izvadāja pa visām netūristiskajām , bet riktīgi labajām vietām. Bet uz Iraklionu es arī noteikti nebraukšu, jo ļoti labs muzejs esot Agios Nikolaos, kas no mūsu viesnīcas tikai dažu km attālumā.

Izbaudi!

kamōn, ja cilvēks ir ticis prom no mājas, tad šim ir jāskrien apkārt kā aptaisījušamies, obligāti viss jāredz, jāuzkāpj, jāielien un jānofotgrafē, lai pēc x dienām histērijas varētu neizgulējies, pārmocījies un nikns pārrasties mājās un atpūsties tās pāris stundas pirms došanās uz darbu.

un tad visas bildes jaasaliek albuuma un jaaraada visiem, kas atnaak ciemaa.
veelams slavenos objektus sev fonaa.

mēs otrdien braucam uz Portugāli, bez mazākās saprašanas, ko tur darīsim

dutīt! forši.

KEMUNĪT!!!!

Tā tas ir.