* * *
* * *
- 9.8.03 23:13
- Mūsu ciematā katru vasaru dažas nedēļas mājiņu īrē ģimenes bērnu nams - audžu mamma ar 10 pieņemtiem bērniem.
Tie bērni ir apbrīnojami.
Viņiem nekas divreiz nav jāsaka.
Izpalīdzīgi, draudzīgi, atklāti. Čakli.
Audzina viņus stingri.
Piemēram, vienu vakaru Māsa bija ieplānojusi bērniem uztaisīt pikniku mūsmājās. Ar MV un vienu no puikām (vai nu viņš ir audžumātes mīlulis, vai arī objektīvi nopelnījis lielāku labvēlību, viņa aizbrauca uz Ventspili, sapirkās visvisādas desas, saveda mājās, aizbrauca pakaļ bērnu baram - bet tie sēž un raud. Neesot labi uzvedušies, un viņus nelaiž.
Nu - sarunāja uz nākamo dienu, ja labi uzvedīsies.
Un nākamā dienā Māsa sarīkoja viņiem īstus svētkus. Piecus lielākos + Meža Veci aizveda uz Venstpili bureniekus skatīties. Visiem izmaksāja hot-dogus un saldējumus. Pēc tam MT savāca pārējos, mazos, un mūsmājās bija ugunskurs, desas un visi iespējamie kaitīgie dzērieni. Tipa colas un spraiti. Esot bijis ļoti jauki.
Bet šodien pie mums bija trīs puikas. Es no Rīgas biju atvedusi milzu persikus. Cienāju viņus. Un puikas prasa - kas tie tādi - āboli? Persiki, - es saku. Bet viņi: kas ir persiki?
Nemācēju pat paskaidrot.
Tā lūk.
Persiki viņiem ļoti garšoja. Un arī nektarīni.
Un man bija par ko padomāt.
(Tikko te visas tās savas pārdomas arī sarakstīju, bet tad ņēmu un izdzēsu. Tā pat jau skaidrs - par ko.)
Skumji ļoti.
Un tomēr viņiem ir paveicies. Viņi dzīvo pie savas audžumātes 5 gadus, un tos stāstus par lielajiem bērnu namiem un tur piedzīvoto - tos es nespētu vēlreiz klausīties.
-
0 rakstapiebildīšu