* * *

8.5.07 11:10
Miljons paldies alchemist!!!!!!!!!!!!!!
Iteiktais traumatalogs Lisovskis man nenormāli patika. Tīri nejauši nokļuvu traumpunktā jau pus4 (bet viņš sāk tikai 4os, pie tam nokavēja) - un labi, ka tik agri. Biju pirmā - un, kā sāka tur nākt cilvēki! Būtu atnākusi uz 4iem, sēdētu līdz vakaram.
Nu tad tā. Brīnījās par mani. Kā varot viens cilvēks tādu kaiti ar tik trakām sāpēm tā ielaist. Uz 9 mēnešiem. Un, ka roku vairs nevar pacelt augstāk par 20 cm. No sāna, tobiš, atraut. Un aiz muguras nemaz. Kur es visu laiku esot bijusi? Nemācēju paskaidrot. Galu galā teicu, ka laikam neesmu rīcības cilvēks, man tīk žēloties un neko nedarīt, lai žēlošanās iemeslus likvidētu. Un vēl - tas varbūt tāds padomju laiku ideoloģijas zemapziņā iezombēts priekšstats par "darba varonību" - redz, viņai tā sāp, bet viņa neko, strādā tik!

Nu labi. Noteica, ka dzeramās zāles te vairs neko nelīdzēs. Jātaisa blokāde, un ne viena vien. Un, ja arī tā nelīdzēs - tad operācija. Maziņa. Kaut ko izkasīs, kaut ko nokasīs, tādā garā. Man likās, nozīmēs kaut kādu datumu, kad nākt uz blokādi, bet neko - uzreiz aizveda uz ARS stacionāru un iedūra. Un par ir par kādiem 15% labāk!!! Nākamā reize - nākampirmdien.
Kas vissliktākiais - katru dienu 3x pa 20 minūtēm jāveic kaut kādi tizli vingrinājumi. Citādi sāpes gan noņemšot, bet rokas kustības palikšot ierobežotas. Fui.
Ā, un vēl kas ir (drusciņ) slikti. Es pirmo reizi kopš novembra nogulēju līdz 10 no rīta. Kā cilvēks. Un man ir mazliet žēl to agro rītu, kad cēlos sešos, sāpes drusku pierima, un tad varēju izbaudīt to mieru un vienatni un lielo nesteidzību, kamēr visi vēl guļ.