|
|
You are viewing the most recent 50 entries 22. Maijs 201322:14: GG
Great Gatsby filmas izpildījumā bija neaprakstāmi Garlaicīgais Gatsbijs. Filmas vidū pavisam nopietni apsvēru doties mājās. Varbūt pie vainas ir tas, ka es tikai pirms kāda gada izlasīju pašu grāmatu, bet nu filma vilkās neaprakstāmi lēnām. Pagājušonedēļ biju uz Star Trek, kas arī nav gluži mans mīļākais žanrs, bet ta tur vismaz divas stundas tu vari aizmirsties no grūtās ikdienas. A Gatsbijā -- grimstot garlaicības agonijā, sūrā ikdiena tiek iezīmēta boldā un pasvītrota ar vismaz trīs treknām līnijām.
27. Aprīlis 201326. Aprīlis 201323:33:
Tātad Pasaules kausa otrajā kārtā Kristaps bija 6. (!), vakar bija 37., kopvērtējumā dalīta 20. vieta. Izšķirošā diena -- svētdiena! Jē!
18:19:
A es vispār nesaprotu, kāpēc latvju ziņās vispār par tām sacīkstēm neraksta.
17:50:
Kristaps ar Conte Pasaules kausa otrajā kārtā pārlekšanā!
13:42: Zirgu ziņas
Kristaps Neretnieks and Continue 3rd place in 140cm,Götenburg 2013 http://results.scgvisual.com/2013/goteborg/r25.htmlTagad dzīvajā iet 150 m un Kristaps ir kvalificējies pārlekšanai! (Pārlekšana ir tad, kad vairāki jātnieki izlec no sākuma bez nogāztiem šķēršļiem, un tad beigās ir pārlekšana, kas ir gan uz ātrumu, gan nogāztajiem šķēršļiem)
25. Aprīlis 201313:50: Piedodiet, uz nedēļu palikšu zirdzīga
First day in Götheburg - 140cm Kristaps Neretnieks with Conte Bellini 2nd place :) 1st place to Meredith Beerbaum 3rd to Edwina Alexander http://online.equipe.com/en/class_sections/73691/results
22. Aprīlis 201321:33: Akal par jāšanu!
Tā, reku vēl ir viģiks par Kristapu un sacenēm! http://www.vissnotiek.lv/kristaps-neretnieks/(Nē, man akal te ir jādižājas un jāstāsta, ka es ar reiz ar to smalko zirgmašīnu tiku vesta uz Tallinu!)
21. Aprīlis 201315:27: Jāšana, jāšana, jāšana!
Ōōō, visi nākamnedēļ saturās un līp pie teļļukiem ! Pirmo reizi latvietis - Kristaps Neretnieks - jās pasaules kausa finālā, lēkšanas sacenēs. Pasākums būs piektdien, sestdien un svētdien! Zem Latvijas karoga kopā ar mega giga superstāriem! Piedevām Kristapam ir tikai 23 gadi, a jāj profesionālās sacenēs ta cilvēki līdz pensijai vismaz!!! Nu, un, protams, te es arī nespēju nepastāstīt, ka vispār mēs ar Kristapu vienā stallī un uz vieniem un tiem pašiem zirgiem mācījāmies jāt. Viņam gan sanāca labāk nekā man :D Visādi linki šeit latviskās pašapziņas veicināšanai (kā reizi 4. maijs takš nāk): http://www.gothenburghorseshow.com/in-english/goteborg-horse-show/http://www.hippobase.com/EventInfo/Entries/CompetitorHorse.aspx?EventID=868&TourGroupID=CSIW&PublicHidden=ignore
19. Aprīlis 201309:46: Amērika
Lasu tagad par sprādzienu vakar Teksasā un par to, kā tā rūpnīca iznīcinājusi blakus esošās dzīvojamās mājas. Ja godīgi, galīgi par to nebrīnos. Reiz devos roudtripā pa Luiziānu, kur ir visās malās milzīgas, nu tiešām milzīgas naftas tvertnes. Un teju neticami daudz. Brauc ar mašīnu kilometru pēc kilometra, un visur acīm paverās tās cisternas. Viņas tiešām bija nu tā, uz futbola laukuma izmēru katra. Bet vispārsteidzošākais mums likās tas, ka visur blakus tām milzīgajām cisternām un pārstrādes rūpnīcām bija dzīvojamās mājas. Iedomājieties skatu -- kādas 200 futbollaukuma cisternas un viņām apkārt, pat tik tuvu kā kādi 200 metri, ir dzīvojamie rajoni. Tad nu mēs jau tad spriedām, ka, ak jel, kas notiktu, ja kāds izdomātu piešķilt sērkociņu nepareizajā vietā. Teksasā gan bija ķīmijas rūpnīca un labi, ka ne naftas cisterna, bet njā, dzīvojamo māju tuvums neizbrīna. Amerikas health and safety...
9. Aprīlis 201320:24: Alķīmiķis boguslandijā
Reiz sensenos laikos, kad alķīmiķe vēl bija jauna un zaļa, viņai bija nosliece nedaudz ticēt brīnumiem. Piemēram, ka varētu eksistēt Dievs, garu pasaule un tādā garā. Un tad nu kluss sapnis bija vienu dienu aizbraukt uz Glāstonberiju, kur zem Tora kalnā ir aprakts Svētais grāls un kur Artūrs pats ir atmetis pekas un tādā garā. Šis te sapnis bija vēl slīpētāks tādā ziņā, ka Glāstonberijā vajadzēja ierasties akurāt uz dzimšanas dienas laiku un dzimšanas dienas saullēkts būtu jāsagaida kalna virsotnē. Alķīmiķei dzimene ir ietrāpījusies tādā maģiski noskaņotā laikā, kad akurāt piedzima Buda, augšāmcēlās Jēzus utt. Tad nu rītausmas sagaidīšanai vajadzēja veicināt misticismu.
1. Aprīlis 201311:13: Belgapofig
Nja, tikko kā atgriezos no savas sirdsmīļās Gentes un joprojām esmu neslēptā sajūsmā par Beļģijā valdošo mēreno pofigismu jeb kā lasīju vienā rakstā - "miermīlīgo anarhiju". Tā piemēram Beļģijā smēķēt krogos aizliedza tikai 2011. gadā (un vilcienos starp citu tikai 2004.!), bet kā tad beļģi nepīpēs?! Tad nu krogi pārāk neiespringstot ap pusnakti piever aizkarus un visi laimīgi pīpē. Tas, protams, nav nekāds noslēpums, bet arī policiju tādi nieki neuztrauc. Tad vēl Gentes centrs ir ūberākais UNESCO Pasaules kultūras mantojums tātad. Bet ko dara beļģi? Ņem un pašā pašā centrā uzceļ nezināmas nozīmes kaut kādu modernās mākslas paskata jumtu. Lielu. Vietējiem nepatīk, bet kad viņi uzzina, ka UNESCO arī nepatīk, tad domas mainās. Nu un tad jau vecie labie noteikumi, ka smēķēt var no 16 gadu vecuma, pīpēt var arī zāli, geji var precēties un adoptēt bērnus un ja apnīk dzīvot var eitanizēties. Tāda relaksēta būšana !
21. Marts 201315:52: Radioaktivitāte
Šodien biju pēc nu jau teju dienišķās radioaktivitātes devas (pētījumiem, viss tikai pētījumiem - ak, ko es daru zinātnes vārdā!) un kamēr radioķīmiķis netīšām kontaminēja manu svina trauciņu un meklēja citu, uzsitu klaču ar ciklotrona inženieri. Viņš pastāstīja visko jautru radiokativitātes sakarā. Tā piemēram agrāk visas šitās radioaktivitātes taisīšanas ierīces neesot bijušas diez ko jaudīgas, līdz ar to sanāca vairāk ķīmiķiem ņemties pa radioaktivitāti. Piedevām šamie bija tāda hārdkōra veči, ka visu aiztika ar rokām. Un tā rezultātā viņiem pazuda pirkstu nospiedumi! Pēc tam gan esot atauguši, bet man katrā ziņā likās iespaidīgi. Otrs stāsts bija par to kā arī senākos laikos, kad zāle bija zaļāka un visiem visādas darba drošības neinteresēja, kāds kurpju veikals bija iegādājies rentgena mašīnu, lai cilvēki pielaikojot kurpes var iebāzt kāju tai rentgena mašīnā un paskatīties kā kurpe izskatās kopā ar skeletu. Viss jau labi, bet tā rentgena mašīna esot bijusi tik jaudīga, ka pat ciklotrona inženieris (kurš pie reizes neatcerās, kur nolicis manu radioaktīvo vanādiju) esot jutis dziļu pietāti. Tā nu cilvēki aiz laba prāta vājprātā nostaroja savas kājas. Bet bij tak jautri !
22. Februāris 201309:36: Zirgu gaļa
Bet es tomēr laikam esmu naiva un lāga nesaprotu vienu lietu par to zirgu gaļas skandālu, proti, kur viņi ir dabūjuši tik daudz zirgus?? Es zinu, ka govis Eiropā audzē gaļai daudz un dikti. Cik nu es zinu, tad zirgus parasti gaļai neaudzē, līdz ar to vienīgie zirgi, kas mums te Jūrōpā ir, ir kaut kādi hobijnieki un sporta zirgi. Vai ta tiešām viņi mirst tādos kvantumos, ka var aizstāt govis? Nu nezinu, ja nu vienīgais to gaļu sūta no kaut kādas Mongolijas vai citām stepēm, kur zirgus ēd brokastīs, pusdienās un vakariņās... Varbūt kāds var paskaidrot?
10. Janvāris 201309:43: Dabas jaunumi
Ō, šīs nedēļas žurnālā Daba (saukts arī par Nature) interesants raksts. Izrādās, ka Eiropas Savienība šogad apstiprinās likumu, kas neļauj reklamēt ēdienu kā veselību uzlabojošu, ja tas nav pierādīts ar zinātniskiem faktiem. Tad nu attā attā jogurtiem, kas uzlabo imūnsistēmu, un olīveļļai, kas palielina labā holesterīna daudzumu asinīs. Nedrīkstēs rakstīt, ka ēdiens padarīs cilvēku tievāku, laimīgāku vai veselīgāku. Pat tādi vārdi kā probiotisks un antioksidants vairs nebūs atļauti! He, nez ko ta šie tagad izdomās tā vietā? Spiedīs, ka ōōō, šitas gan ir trakoti... garšīgs? Vai arī, vai arī -- tiešām investēs zinātnē un gādās man kādu dienu darbu?? Jē ! Links te: http://www.nature.com/news/culture-shock-1.12158Tags: zinātne
5. Janvāris 201312:12: Izklaidības sindroms
Bāc, vakar točna sajutos kā tāda klišejiska zinātniece. Man, lai nokļūtu pilsētas centrā, kādas 20 min jāminās ar riteni un piedevām vienā posmā pāri kalnam, kur sanāk konkrēti nomīties. Vakar devos uz vietu pa ceļam uz pilsētu tieši pirms kalna. Braucu, braucu, visa tāda nogrimusi domās (zinātniskās, piedevām) līdz attapos kalna otrā pusē ar atskārsmi, ka tagad man ir jāgriežas riņķī un jāminās vēlreiz šamam pāri atpakaļ... Stulbās, patiesās klišejas :(
18. Decembris 201211:44: Konference
Ō, esmu tagad apgreidotā konferencē, kur pa logu var redzēt Lielo Beni, Vestminsteras Abiju un Londonas Aci. Labais !
17. Decembris 201218:46: Zinātnisks kretīnisms
No raksta šeit: http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/447066-olaine_uzbrucejs_ar_nazi_sadur_vairakus_cilvekus"Vaicāts, vai Olaine neizceļas pārējās Latvijas vidū, ņemot vērā, ka pirms nepilniem diviem gadiem Parka ielā kails un psihiski nepieskaitāms vīrietis ar nazi nogalināja svešu sievieti, Grišins atbildēja: «Es atturēšos komentēt, bet man arī vakar radās tāda sajūta -, ja vēl nesen bija nemotivēta agresija, kad cilvēks izskrēja un ar nazi nodūra nevainīgu sievieti." O jā, n=2 un mēs jau izdarām secinājumus! Eh, būtu man tik vienkārši dabūt publikācijas...
09:08: ZSV
Cik stulba sajūta, kad tu visiem darbā saraksti kartiņas, bet nākamajā rītā stāvot pie viņu pastkastītēm saproti, ka vienu nelaimīgo esi aizmirsusi :(
14. Decembris 201219:21: Put Jesus in Your Christmas
Starp citu no Karību jūras atvedu arī jaunu aizraušanos ar viņu mūziku un it īpaši Ziemassvētku mūziku. Tik relaksētas un saulainas Little Drummer Boy un citu dziesmu versijas līdz šim nebija gadījies dzirdēt. Protams, foršāk ir tādas klausīties +30 grādu saulītē vai tikpat karsta takša aizmugurē, melnajam vadītājam aizgrābti dziedot līdzi. Bet arī tumšajos, aukstajos Eiropas vakaros klausoties uzvēdī kaut kas no tā siltuma. Iesaku!
12. Decembris 201217:41: Neguļ
Ņujorka, otrdien, 5:30 no rīta.
11:00: Globalizācija
Esmu atpakaļ Jūrōpā. Vispār trakums, mazāk kā 5 dienu laikā nomainīt Karību salu tropus uz Ņujorkas lietu un tagad kaut kādu Anglijas ziemu. Un nerunāsim nemaz par laika zonu bīdīšanu turp apakaļ. Dārgais ķermeni, ko tu par to domā?
6. Decembris 201215:05:
Kopš pēdējā ieraksta esmu iekarojusi St Lušiu un Antigvu. tagad esmu St Maartenā, palmu ēnā pludmalē un izmantoju reto interneta iespēju. vispār, jo tālāk uz ziemeļiem, jo turīgāki viņi paliek. te st maartinā jau gandrīz kā floridā. vēl man ir koši sarkana mugura, pa viļņiem lēkājot nobrāzts dibens. Vēl piepildīju sapni dzert svaogu kokosriektu pludmalē un ēdu nekad iepriekš nebaudītu augli - sugarapple. jē.
3. Decembris 201214:42: Barbadosa
Te ir zvērīgi karsts, visi ir melni, visnotaļ trūcīgi un uzbāžas ar takša pakalpojumiem. Toties daba ir trakoti glīša ar cukurniedru plantācijām un pērtiķiem!
30. Novembris 201222:45: Karību jūras alķīmiķis
Pēc 22 h ceļojuma esmu nokļuvusi Puertoriko. Te ir +30' C un izskatās kā ASV, tikai viss spāniski. Tagad ēdīšu un gulēšu. Rīt sākšu tēlot pirātu.
26. Novembris 201216:44: Bērna prātā
Jums varbūt ir radies tāds priekšstats, ka zinātnieki ir ļoti nopietni cilvēki. Pavada dzīvi baltos ķiteļos, ēnainās laboratorijās, upurējot sevi cilvēces progresa vārdā. To gan nepateiksi ierodoties zinātniskās konferencēs, kur vislielāka rinda parasti aplenc to bioķīmijas produktu izplatītāju kompāniju, kas par brīvu dod mīkstās mantiņas vīrusu, organisma šūnu un citu zinātnisku lietu izskatā. Links šeit: http://www.giantmicrobes.com/
Un, protams, es jau neesmu izņēmums un no šodienas manu darba galdu rotā Baltais Asins Ķermenītis.
19. Novembris 201223:18: Prognoze
Aizdomājos te nesen un uzdrīkstēšos izteikt prognozi kādām nākamajām 2 - 4 desmitgadēm (o ō!) Bet tātad mana prognoze ir tāda, ka pēc teiksim, gadiem 40, lielākā daļa vismaz rietumu pasaules cilvēku strādās no mājām. Mans domu gājiens bija tāds, ka, palūk, informācijas apmaiņa notiek elektroniski (no mājām), mācības arī elektroniski (no mājām), iepirkšanās arī elektroniski (no mājām), līdz ar to gandrīz vai likumsakarīgs ir nākamais solis, ka arī darbs tiks pārnests uz mājām. Protams, jautājums būtu vai kristos produktivitāte, bet no otras puses - darba devējam nebūtu jāgādā par ofisu, personiskajām attiecībām, ja mājās saslimst bērns, tad darbiniekam nav jākavē darbs u.t.t. Līdz ar to varbūt pat zināma produktivitātes krišanās būtu pieļaujama, ja pretī tiktu saņemti šādi bonusi. Šādai darba videi, savukārt, vajadzētu novest pie interesantām pārmaiņām sabiedrībā. Ja tiešām lielākā daļa strādās no mājām, tad socializēšanās, tāda kā darbā, vairs nenotiks. Līdz ar to socializēšanās būs jāveic jaunā veidā. Tad nu ir jautājums, vai arī tas turpinās palikt aizvien elektroniskāk, vai arī uzplauks dažādas hobiju grupas? Un kā nez mainītos diennakts plānošana, jo, ja darbs tiktu mērīts ar produktivitāti, nevis atsēdētajām 9 - 5 stundām, vai tiešām cilvēki joprojām celtos 8os no rīta? Vai izzustu sastrēgumi? Tāpat vai mainītos māju projektēšana? Tā kā tik daudzi strādātu no mājām, vai tiktu ieplānotas darba istabas? Vai cilvēki deurbanizētos, jo īstas vajadzības pēc tuvuma darba vietai nebūtu? Tāpat arī jautājums par pašas produktivitātes mērīšanu. Vai nez produktivitāte tiktu atstāta tagadējā prasību līmenī, vai arī tiešām tiktu pieprasīts intensīvs 8 h darbs, jo, ja to būtu iespējams darīt ar paša dabiski izjustām vajadzībām pēc pārtraukuma, tad varbūt tiešām būtu arī iespējams produktivitāti pat veicināt? Katrā ziņā ar nepacietību raugos nākotnē !
17. Novembris 201216:31: Coursera
Pabeidzu pirmo Coursera kursu! Learn to Program! Jēēē!
00:10:
Pūres šokolādes olu liķiera trifeles ir kaut kas vājprātīgi garšīgs.
12. Novembris 201221:32: Džons Keils
Vot tā, teju jau mēnesis pagājis, kopš redzēju Džonu Keilu, un joprojām par to neesmu paziņojusi Cibai. Bet, ak, ko darīt, ka dzīve tik intensīva, ka vienīgais atelpas brīdis ir garlaicīgās konferencēs un pēc tām sekojošos trulos vakaros.
Bet nu jā, oktobra sākumā man bija tas gods un laime divas reizes vaigā skatīt Džonu Keilu -- Velvet Underground dalībnieku un līdzdibinātāju, pēc tam izcilu solomūziķi. Izlasīju arī viņa autobiogrāfiju, kurā viņš bija tiešām sirdi plosoši atklāts un izraisīja pat zināmu žēlumu.
Jā jā, bet kā tad koncerti?!
Pirmais bija mazāks, kājās stāvošs, bez iesildītājiem, galīgi ne pārpildītā zālē un mana salīdzinoši svaigā jaunība kontrastēja ar pārējiem zāles apmeklētājiem. Bet nu ok, ņemot vērā, ka es pārsvarā klausos pensijas vecuma mūziķus, par to laikam man nebūtu jājūtas pārsteigtai. Vietu bez problēmām ieņēmu otrajā rindā, tieši Džonam pretī (sk. pievienoto attēlu). Uznāca tātad grupa, Keils + 3 pavadītāji. Vispār satriecoši labi viņš savā 70 gadu vecumā izskatās -- Lū noteikti par šito ir zaļš aiz skaudības. Nuja un tad sāka spēlēt -- visas dziesmas bija no jaunā albuma Shifty Adventures in Nookie Wood. Modernas un keiliski noslēpumainas. Kontakts ar publiku gan bija minimāls, toties viņa vecā-vīra dejošana laiku pa laikam bija jautri uzmundrinoša. Beigās nospēlēja Gun un koncerts beidzās.
Pēc tam biju uz Londonas koncertu, kas bija sēdošs, bet dēļ biļešu pārdošanas gļuka arī ne pārpildīts. Kas, savukārt, ļāva no manas otrās rindas sāna vietas pārvirzīties uz otrās rindas centru (atvainojiet par to atrašanās vietas norādīšanu, tas man no zaļoksnās jaunības, kad rokfestivālos visu dienu marinējos skatuves priekšā mīļākos mūziķus gaidot a) lai viņus redzētu tuvumā, b) lai varētu ar ziepčiku (ar filmiņu!) uzņemt vismaz kaut cik redzamas bildes, c) varētu lielīties draugiem). Iesildīja kaut kāda meitene, Lucy Rose, vai kaut kā tā, kas spēlēja akustisko ģitāru. Izklausījās pēc dziedošas meitenes ar akustisko ģitāru. Jūs jau saprotat. Nuja, tad uznāca Keils ar grupu (bāc, viņš tiešām sasodīti labi izskatās). Dziesmas spēlēja tās pašas un tādā pašā kārtībā, kā pirmajā koncertā, toties pa vidu vismaz bija jestrs starpgadījums, kad saplīsa ģitāra un tad tehniķis nesa jaunu vietā, bet tai nebija lences, tad nu tehniķis skrēja pakaļ arī tai un lampu druža pārņemts, nepārspīlējot, kādas 2 minūtes nesekmīgi centās to lenci pielikt. Zālē protams iestājās liela jautrība. Beigās, atkārtoti uznākot Keils atkal beidza spēlēt ar Gun, bet šoreiz džems bija krietni ilgāks, iepinot vēl visādas dziesmas pa starpu. Vakars beidzās ar kājās stāvošām ovācijām.
Atsaucoties uz šo, man jāsaka, ka Keils man patika daudz labāk par Lū. 14:06:
Var just, ka esi zinātnieku vidū: pusdienu laikā pie kūku galda cilvēks vulgaris būtu teicis - oj, izskatās treknas. Toties onkuls man aiz muguras teica: oh, solid lumps of saturated fat.
12:26:
Puse auditorijas guļ, viena trešdaļa spēlējas ar kompjiem, telefōniem vai kaut ko lasa. Pārējie izliekas, ka klausās, bet gan jau gremdējas pārdomās. Tultās būs pusdienas !
09:28:
Sēžu šobrīd drausmīgi garlaicīgā konferencē. Vienīgais prieciņš ir pašlaik runājošā tanta, kas ir krieviete ar vienu no visspēcīgākajiem akcentiem, ko man pēdējā laikā nācies dzirdēt: Meņi of hematopoeķik ceļs diveļop ļimfoma iņ aņimaļs. Kā saka - cute...
2. Novembris 201219:12: Alcheimers revisited
Nesen rakstīju par to, kā lielā farma negrib vairs meklēt zāles Alcheimera slimībai. Šodien toties biju simpozijā, kurā uzstājās akurāt viens kruts Alcheimera pētnieks no Holandes. Lekcijas laikā rādīja datus, cik sūdīgi mums veicas ar Alcheimera ārstēšanu un beigās atzina, ka esot ļoti laimīgs, ka Holandijā ir atļauta eitanāzija, jo ja Alcheimers skaršot viņu, tad viņš labāk eitanizēsies nekā mocīsies. Tāda padrūma prognoze, vai zinies...
31. Oktobris 201200:46: Bonds
Ai, jaunais Bonds nemaz arī nebija tik kruts. Visi te bija nez kā salielījuši, līdz ar to ekspektācijas arī bija ļoti augstas, bet filma sevi neattaisnoja... (Kabatas lukturītis?? Tiešām?!)
9. Oktobris 201214:02: Nekas liels, bet patīkami
O, pat beļģu ziņās Marks Rotko tiek dēvēts par amerikāņu-latviešu mākslinieku.
8. Oktobris 201209:41: Dzīves ikdiena
Kopš ikrīta darbā ierašanās rutīnu nomainīju no riteņa atstāšanas pie psihiatrijas nodaļas un iešanas caur endokrīno slimību nodaļai uz riteņa nolikšanu un iešanu caur grūtnieču nodaļu, uzreiz kaut kāds pozitīvāks skats uz dzīvi. Bet šeit arī laikam bērni nedzimst -- grūtnieču nodaļā grūtnieces redzu ļoti reti.
4. Oktobris 201216:25: DAB + Von Kossa
Šodien visu dienu cītīgi krāsoju šūnas ar diviem dažādiem krāsu protokoliem. Dienas beigās sapratu, ka abas krāsas beigās iznāk brūnas :(
20. Septembris 201209:38: Zinātnes īsziņa
Va vellos!* Labāk ar Alcheimeri drīzumā nesaslimt -- tikko lielo farmācijas kompāniju 3. fāzes** klīniskie pētījumi nofeiloja un šamās vairs zāles Alcheimeram nemeklēs. Nu, un ņemot vērā, ka vispār neviens tāpat nezina, no kā šams rodas, tad tas ir vel jo uztraucošāk. * Jūtos nenormāli kruta par šāda izteiciena lietošanu. ** Zāļu atklāšana īsumā: 1) atrod kaut kādu vielu, kas varētu būt potenciāli kruta, 2) izmēģinā viņu uz zvēriem (preklīniskā fāze), 3) izmēģinā viņu uz kādiem 10 brīvprātīgajiem (1. klīniskā fāze) un skatās vai šie neatmet pekas (tas tiešām īsnībā ir puslīdz vienīgais mērķis šitai fāzei), 4) izmēģinā viņas uz kādiem pārsimt brīvprātīgajiem (2. klīniskā fāze) -- te jau mēģinā izštukot cik ta to pulverīti midžinās iekšā u.tml. fīčas, 5) izmēģinā viņas uz vairākiem tūkstošiem cilvēku, kam tā slimība ir un skatās vai tur ir kāds labais efekts (3. klīniskā fāze), 6) laiž tirgū (pēc kura turpinās pēcreģistrācijas fāze, kuras periodā arī var zāles ņemt un atsaukt). Nu, un ja jūs spējat iztēloties, cik naudiņas aiziet visām šitām fāzītēm (nu, kādi miljardiņi jau tur ira), tad kompānijām varētu kādu reizi arī šitais pasākums apnikt. Kas mūsu vecīgajai populācija ar Alcheimera pārpilnību diez ko labi nav. :(
14. Septembris 201214:28: Crap
Šodien biju pie medmāsiņas atliet asinis. Māsiņa aziāte prasa, kā sauc manu slakteri, kas nosūtīja. Es saku: Clapham. Māsiņa nevilcinoties: Āāā, C rapham.
Šis laikam ir pagaidām labākais aziātu R un L pārteikšanās gadījums, ko man nācies dzirdēt :D
10. Septembris 201219:08: Bīstami zvēri
Nopirku sev monstrčības -- tādas kas izskatās pēc plēsīga dzīvnieka ķetnām. Aizmirsu šamās vannasistabā un tikko aizdomājusies ejot tur iekšā gandrīz dabūju sirdslēkmi.
20. Augusts 201219:21:
Ak jel, šodien toties atkal dzirdēju vienu sievieti stāstam otrai, ka rozā krāsa pievelk zīdaiņus, jo tā ir mātišķā krāsa, kas dod sievišķo enerģiju. Vai man tikai tā liekas, vai arī tā tiešām ir -- vai mēs pie šā varam vainot sieviešu žurnālus?
17. Augusts 201219:25: Eņģeļi un Freids
Pēdējo divu dienu laikā nejauši esmu dzirdējusi divas dažādas sarunas, kur viena sarunbiedrene otrai cītīgi stāsta par saviem eņģeļiem, it kā tie būtu apmēram tik reālas būtnes kā vīrs vai suns. Uzklausošās biedrenes visu uzņēma pilnīgā nopietnībā. Bet tad, laimīgā kārtā iesāku lasīt Freida Īgunumu kulturā, kur jau otrajā nodaļā viņš raksta: "[Reliģija]. Šo providenci vienkāršais cilvēks nevar iedomāties citādi kā vien ārkārtīgi kāpinātā tēva personā. Tikai tāds var zināt cilvēkbērna vajadzības, to var atmaidzināt ar savām lūgsnām, remdēt ar savas uzticības zīmēm. Tas viss ir tik acīmredzami infantili, tik svešs īstenībai, ka filantropiski noskaņotajam kļūst sāpīgi domāt, ka vairums mirstīgo nekad nepacelsies virs šīs dzīves izpratnes." Varbūt tomēr pasaulei ir kaut kāda nākotne...
13. Augusts 201220:17:
A toties sestdien lidoju uz Latviju un sēdēju blakus krievu babulim, nu tā, ap 70. Kad neatsaucos uz viņas krievvalodīgajiem komunikācijas centieniem, babulis man par lielu pārsteigumu pārgāja uz angļu valodu. Bija tāds neliels aplauziens -- re, ka valodas var iemācīties pat krievu tantas lielā vecumā. Bet latviešu valodu, kas nez cik gadus apkārt skanējusi tjipa nē. Vai tas nav paradokss?
19:40: Damiens un Lū
Jā, es te vispār akal gribu paspīdēt ar savu bagāto kulturālo dzīvi... Pagājušopiektdien akal devos uz Londonu, šoreiz Lū Rīdu un Demienu Hērstu raudzīties. Kā saka, muzejs pēc koncerta diez vai vēl vaļā stāvētu, tad nu pirmais tika apciemots Hērsta kungs Teita modernajā galerijā. Hipsteri tur piedalījās kaut kādā uz priekšu un pakaļu staigājošā performancē, kamēr es biju krutāka par hipsteriem un pa taisno devos uz otro stāvu, bez kādām performancēm. Ta nu izstāde bija būtībā kā tāds darbu apskats. Sākās ar agrīnajiem krāsaino punktiņu darbiem un gaisā ar fēnu uzpūstām bumbiņām, bet otrajā zālē jau gaidīja kas Hērstiskāks -- nocirsta govs galva ar gaļas mušu simtiem. Vislabākā atrakcija izrādījās tanta, kas zālē ienākot sāka vienlaicīgi raudāt un ķiķināt, nosedza seju ar programmiņu un metās nākamajā zālē, kur sāka rau-ķināt vēl vairāk, jo tur bija haizivs formalīnā un vēl tālāk pārgrieztās govis formalīnā. Es jau laikam esmu snobs, bet biju domājusi, ka tās govis formalīnā ir visnotaļ tāds populārs garadarbs un ja jau iet uz izstādi (un maksā gandrīz 15 fuņķikus !!!) tad tak it kā vajadzēja būt gatavam uz preteklībām. Bet nu labi, es tātad esmu snobs. Nuja, tad bija garlaicīgie darbi ar zāļu iepakojumu skapīšiem (tā izskatījās arī Ģimenes aptiekā, kurā reiz strādāju...), abet gadalaiku krāsās izkārtotās drapītes jau bija foršāk. Vēl man patika milzu pelnu trauks un končiku skapīši. Končiku skapīšu sakarā vispār jutos teju kā Normunds Naumanis piemājas kinovakarā, jo varēju skaļi un visiem dzirdot teikt, ka šito jau es esmu Roterdamā redzējusi (tātad mākslas baudītāja ar stāžu un starptautisku pieredzi!). Tad tur vēl bija to medicīnas piederumu istaba, tā arī mani neuzrunāja jo arī izskatījās kā pāris manas iepriekšējās darba vietas. Bet tad ritīgi krutas bija no tauriņu spārniem veidotas vitrāžas, par kurām es biju točna sajūsmā. Tāpat arī no darbs 'melnā saule' jeb no tūkstošiem mušu taisīts mizlu disks bija kruts. Vienā telpā akal bija dzīvi taurenīši un pie sienām piekārti audekli, un tad tie taurenīši uz audekliem kakāja un radīja mākslu. Tas ar bija kruta. Savukārt aplauziens gaidīja dāvanu veikaliņā, kur izprintēti plakāti ar Hērsta darbiem un (it kā) viņa parakstu (jo viņš ir slinks un algo citus taisīt mākslu viņa vietā, kamēr viņš tikai parakstās. Bet te akal nevar zināt vai jau nav tik slinks, ka arī parakstīties apriebies, vai arī viņš būtu sajūsmā par tādu farsu, ka pat paraksts nav īsts) maksāja 1000 - 4000 fuņķiku. Nu bļē, es nodomāju. Sūda paraksts šitik dārgs -- lūk, man ir jauns mērķis dzīvē uz ko tiekties - pataisīt arī manu sūda parakstu šitik vērtīgu. Toties šīs izstādes sakarā es spēju sasniegt jaunu kulturālā kretīnisma apogeju, kad es vakar olimpiādes noslēguma ceremonijas laikā varēju lepni nokomentēt -- ō, Anglijas karogu uztaisījuši kā Hērsta mākslas darbu. Ak, bīstieties manu mākslas guru spozmi ! Bet nu labi, kad nu vizuālā māksla bija sasmelta pilna, ak, dvēselē, tad kustības virziens tika uzņemts uz Deinvidkrasta centru Lū Rīdu pačolēt. Vieta man bija konkrēti sūdīga, bet vizuāli jau biju baudījusi, tad varēju nodoties audio pārdzīvojumiem. Lū atklāja koncertu ar pirmo dziesmas rindiņu: I'd cut my legs and tits off... Zāle bija sajūsmā. Tad viņš nospēlēja divas dziesmas, pirmo ko nezināju, bet otrā bija Heroin un abas beidza ar baigo metālīgo džemu. Manām ausīm tas izklausījās kā apmēram Kēksi ar psihodēlisku un metāliski trokšņainu un Metal Machine Music sajaukumu. Tad bija kaut kad Waiting for the Man kas ar bija tāds metālīgs, tad akal tur tās jaunās LULU dziesmas. Tad otrajā pusē panesās kaut kā uz miršanu. Bija Street Hassle, Cremation, Sad Song. Tad viņš sāka spēlēt kaut kādu dziesmu no LULU, kuras laikā es izdomāju izmantot labierīcības, bet tā vietā lai klusiņām aizlavītos, uzkāpu uz plastmasas glāzītes, radot diezgan ievērojamu troksni. Lai nu kā, kad es atvieglota atgriezos, izrādījās, ka tas LULU gabals bija pēdējais, un Lū jau teica bai bai. Pēc tam atnāca uz atkārtojumu un nospēlēja White Light/White Heat. Pēc tam nezinu vai nāca vēlreiz, jo man bija jāpaspēj uz pēdējo autobusu. Bet nu jā, kopumā jāsaka, ka es vispār biju ļoti apmierināta ar koncertu. Ekspektācijas nebija pārāk augstas, it īpaši pēc veca Boba Dilana iepriekšējas apskates. A Lū bija tāds žiperīgs, nosauca vienu skatītāju par asshole, ar roku vicinājās un ko vēl nē. Muzikāli varēja just metāla ietekmi un tādu psihodēlisku troksni, bet nu, ņemot vērā, ka es klausos skaņdarbus, kuros ar dūri sit bekonu, šādas lietas mani nespēj pārsteigt. Teiktu pat drīzāk otrādāk -- tādas mani pat iepriecina un žvinkstoņa ausīs liek izjust muzikālu baudījumu. Pavadošais ansamblis arī bija kruts, soloģitārists ļoti labs. Koncerta nosaukums tā arī bija no VU to LULU un nebija melots. Tā ka var teikt, jā, Lū ir apskatīts un pat nebija muzejīgs, tagad prešers iet uz Džonu Keilu, ko stingri vērtēšu oktobrī, un tad salīdzināšu vecos censoņus. Keils saka, ka Lū ir sūds, tad nu redzēsim, redzēsim, vai pats maz spēs labāk.
6. Augusts 201212:23: Kā es braucu Marinu Abrāmoviču lūkoties
Vakar tātad bija pienākusi lielā diena, kad braucu lūkoties Marinu Abrāmoviču. Biju nopirkusi ļoti laicīgu autobusa biļeti, kam vajadzēja mani nogādāt Londonā apmēram 2,5 h pirms izrādes sākuma. Kā jau mēs zinām, Anglijas ceļi ir viltus un lietuvēnu apsēsti, ja nu gadās kāds sastrēgums. Un sastrēgums tik tiešām gadījās. Gadījās tāds, ka satiksme atteicās kustēties pilnīgi un galīgi. Ja izrādes sākums bija paredzēts 17:00, tad ap pl. 14 mums tika paziņots, ka korķī sēdēsim vēl vismaz 2,5 h. Tas, protams, izraisīja dziļu satraukumu manī, kā rezultātā dzima doma iet un stopēt mašīnas, kas no korķa devās prom pa pretējam satiksmes virzienam speciāli atvērto ceļu. Kā saka, es jau stopētāja ar pieredzi, gan jau krastā tikšu. Tad nu klaudzinot pie mašīnu stikliem viena tanta arī izrādījās gana atsaucīga un teica, ka, labi, aizvedīs. Gribēja gan izmest benzīna uzpildes stacijā, bet es kā saka lūgtin lūdzos un naudu piesolot prasījos uz tuvāko miestu ar vilciena satiksmi. Tanta domāja, domāja un beigās arī aizvizināja uz vajadzīgo pieturu. Tad nu metos pirkt vilciena biļetes un šeku reku, smalki jau 15:15 iepeldēju Londonas skavās.
Tas nu tā, bet kā tad Marina??
Izrāde tātad sākās 17:00, un visām par lielu sajūsmu un pārsteigumu, Marinu pieteikt bija ieradusies Samanta no Sex and the City. Tā kā es sēdēju savā pārkrutajā vietā, tad nopētīju, ka, bāc, viņa sasodīti labi izskatās. Nuja, bet tad pēc Samantas pieteikuma nāca Marina. No sākuma teica tādu kā mazu runu vai lekciju. Stāstīja, apmēram, ko tas mozīmē būt par mākslinieku. Teica, ka viņai visu laiku licies, ka lai būtu labs mākslinieks, jābūt bijušai sajātai bērnībai. Jo tikai caur sāpēm var notikt pašatklāsme. Ja ira priecīgs, tad tas izraisa stagnāciju un pārmaiņas nav vēlamas. Tamdēļ viņa tik daudz savās izrādēs izmantojusi sāpes, lai saprastu kas tās ir un pēc tam spētu tās pārvarēt. Un tad teica, ka sievietēm ir grūti būt dižām māksliniecēm, jo lai būtu labs mākslinieks ir jāmeklē visādas patiesības sevī un jo dziļāk rokas, jo universālākas lietas atklājas. Abet tas padara par labu mākslinieku, kamēr lai būtu dižs mākslinieks, mākslai ir jāatdod sevi visu, bet sievietēm to ir grūti izdarīt, jo gribās bērnus, ģimeni utt. Nu kaut kā tā.
Tad viņa parādīja pāris viņas mīļāko preformanču mākslnieku viģikus, kas bija ok, bet nekas īpašs.
Tad beigu daļā viņa uz skatuves uznāca plika (score!) un nolasīja savas dzīves manifestu. Pēc nolasīšanas lūdza visām mums piecelties kājās un trīs minūtes ar viņu kopā pastāvēt. Kā kaut kas vēlāk tviterī rakstīja -- šādā veidā nodrošinot sev standing ovation :D
Nu un ar to arī pasākums beidzās. Es vēl izmantojot savu ērto pozīciju metos pie skatuves pagrābt vienu no manifesta lapām, bet tas diemžēl notika pilnīgi vienlaikus ar vēl vienas džuses centieniem, tā rezultātā man tagad ir puslapa ar mākslinieka attiecībām ar vientulību. Bet nu jā, kopumā es nezinu, ko domāt. Seksa un lielpilsētas Samanta piesakot Marinu teica: This is the revolution. Bet nu nekāda revolūcija tā nebija, pat tas manifests jau bija iepriekš lasīts. No otras puses tās apspriestās tēmas bija visnotaļ dziļas. Tā ka pagaidām grūti pateikt, jāgaida, kad un vai redzētais nogulsnēsies un tad mož arī varēs spriest par dziļāku ietekmi uz psihi :D Vēl svarīgs fakts manuprāt ir tas, ka man ir vismaz 90% pārliecība, ka viņai ir bijis feislifts! Tāda seja nevar būt 68 gados!!! Bet kāpēc vīrieši nākt nevarēja es tā arī nesapratu - ne apspriestās tēmas, ne arī Marinas plikums nebija kas tāds, ko vīrieši jau nebūtu iepriekš piedzīvojuši. Un kas tur par to garu, kurš jebkādā kondīcijā nedeg, es arī nezinu -- neko tādu acīmredzamu šajā virzienā viņa nedarīja.
Lai nu kā, lūk, vizuāli pierādījumi:
1. Augusts 201218:29: The Spirit in Any Condition Does Not Burn
Nopirku biļetes uz Marinu Abrāmoviču šosvētdien, pirmajā rindā. Biju baigā sajūsmā -- būšot kaut kāda lekcija. Nosūkstījos, ka nav performance, bet nu nekas.
Bet tad...
Pirmkārt, izrādās, ka lekcija ir tikai sievietēm un vīrieši zālē netiks ielaisti.
Otrkārt, lekcija nemaz nav lekcija, bet performance.
Treškārt, atnāca ēpasts: Marina Abramovic has entitled her latest performance artwork The Lecture For Women Only (The Spirit In Any Condition Does Not Burn). She has designed this work to incorporate an exclusively female audience as an embodiment of the ideas that inform Antony’s Meltdown. Accordingly, men will not be admitted to the auditorium. Any male ticket-holders will be fully refunded. Please reply to this email or contact the Southbank Centre ticket office to arrange a refund or if you have any further questions.The performance starts at 5.00pm and is expected to finish at approximately 6.00pm with no interval. This running time is subject to change. If you are collecting tickets at the venue, please allow extra time. Latecomers may not be admitted until a suitable point in the performance.
Tātad viņa droši vien darīs kaut ko trahu, kas ilgs pagaidām nenoteiktu laika posmu... A es ta sēžu pirmajā rindā... Nu, neko, vilkšu labāko apakšveļu, ja nu mums visām liek izģērbties un kailām dancot apkārt. Kā arī būšu kaujas gatavībā mesties uz skatuves un glābt Marinu, jo, kā tagad grāmatā lasu, dzīvībai bīstamas performances viņa mēdz pārtraukt tikai tad, kad kāds skatītājs iejaucas.
Mī un žē, satraukums lielāks nekā ejot uz pirmo randiņu!
28. Jūnijs 201221:58: Ilustrātōrs
Nē, tiešām, ja pasaulē ir kāda programma, kas no tiesas dara mani laimīgu, tad tas ir Adobes Ilustrātōrs. Jā, protams, ir jau kaut kādas mazas un kaitinošas lietas, bet kopumā tā programma dara visu ko es vēlos !
26. Jūnijs 201208:26: Lū
Hm, tikko nopirku biļetes arī uz Lū Rīdu. Tā ka būšu redzējusi drīzumā pusi no Velvet Underground, jē.
25. Jūnijs 201220:05: Jāņi
Uzrīkoju šovasar pie sevis normālus Jāņus starptautiskā gaisotnē. Pasākums bija izdevies, šašliku visi slavēja, bet, ja godīgi, man dienas prieks bija vakar, kad saliku Feisgļukā bildes. Biju aizdevusi itālietēm savus mēteļus, un viena Milānas itāliete iekomentēja manu mēteli valkājošajai itālietei, ka viņai esot ārkārtīgi skaists mētelis. MANS mētelis! Tagad nēsāšu un lepošos ar Milānas itāļu atzinumiem, jē.
|
