* * *

15.1.07 13:01
Vispār jau es tagad dzīvoju normāli, mierīgi. Es neteiktu, ka iet ļoti labi - ir pamatīgas problēmas darbā, brīžiem uzmācas bažas par nākotni, daždien ļaujos ierastajam sadzīves gruzonam, bet tas nav nekāds pasaules gals; pat antidepresantus esmu atmetusi, jo sapratu, ka no tiem man ir ļoti nepatīkamas blakusparādības.
Un tomēr vakaros, dažreiz naktīs un, pavsiam reti, arī dienā es ciešu (patiešām ciešu, es to vārdu neizvēlējos nejauši) no kādas sajūtas. Tā sajūta ir par nāvi, un es saprotu, ka pēc papus aiziešanas kaut kas manī ir ļoti mainījies. Līdz šim es nevairījos par nāvi domāt, kas, protams, nenozīmē, ka es nebaidījos nebūšanas, tukšuma, bezgalības un pašas miršanas. Tagad es nedomāju, bet kaut kā ļoti skaidri sajūtu nāvi kā realitāti tepat blakus un baidos, ka šī sajūta mani vairs nepametīs, tikai pieaugs spēkā. Man liekas, es neprastu šo sajūtu pilnībā aprakstīt, ja arī mēģinātu, bet es negribu mēģināt. Varbūt tikai vienu tās komponenti - tā ir pilnīgi absurda doma ar pārliecības spēku:
es vienīgā zinu, ka mēs visi esam mirstīgi, ka nāve ir, un pie reizes apzinos arī neiespējamību kādam to izskaidrot, pateikt.
24 raksta piebildīšu

15.1.07 14:21
es kaut kā nesen ar spēku sapratu, apzinājos, ka starp mums un nāvi stāv mūsu vecāki. un kad viņu tur vairs nav, tu paliec pliks caurvējā, no tā brīža tām durvīm tieši blakus tu esi.

un mēs stāvam tam caurvējam priekšā saviem bērniem, un vecāki ir ļoti lieli un silti, kad bērni ir mazi, tāpēc arī viņiem tā ir tikai vēl viena lieta, kas notiek ar cilvēkiem.
piebilst