* * *

1.8.06 00:07
Vienu vakaru man bija tāda jocīga sajūta. Bet to gandrīz neiespējami aprakstīt. Es ļoti mīlu savu puiku, bet, izrādās, kaut kā tā, it kā viņu mīlot, es vienmēr būtu mīlējusi kaut ko ārēju. Vai kaut ko tādu, kas ir tas pats, kas es. Vai, kā jau mēdz sacīt par bērniem - daļa no manis. Bet tad pēkšņi, gultā guļot un pirms aizmigšanas par viņu domājot, es ne ta pati sajutos kā viņš, ne ta vienkārši iejutos viņā. Nē, tā ne. Jo es pati tomēr paliku ārpus, apzinoties sevi, nebūdama viņš. Bet redzēju, jutu visu, pēkšņi tā pavisam no iekšpuses. Viņa pasauli, ar visām domām, problēmām, fantāzijām, priekiem, bailēm, bēdām, uztraukumiem. Bet tā sajūta nav atsaucama un nav speciāli radāma, un tā ilga tikai pāris sekundes.
Ļoti jocīga un ļoti ļoti spēcīga sajūta.
2 raksta piebildīšu

1.8.06 00:35
Un man šodien bija ļoti savādi - citādāk, bet tik un tā jocīgi - kad bērns iesēdās man blakus dīvānā ar savu karogu planšeti un tādā absolūti lietišķā balsī jautāja Tomam: "Kādus karogus tu nezini?" - lai pēc tam veiksmīgi parādītu lielāko daļu karogu. Nu, ne jau par to ir stāsts, drīzāk par to lietišķo un nopietno "vīru sarunas" toni, kas ir pilnīgi atšķirīgs no tā, kā viņš runā ar mani.
Kad Toms aizgāja pīpēt, Džonatans pievērsās man ar līdzīgu jautājumu, bet tas vairs nebija lietišķi-izglītojošs, drīzāk draudzīgi laisks, nu, iz sērijas "ar Tomu parunājām, tagad varam ar mammu parotaļāties".
Gandrīz vai apvainojos, jāsaka ;)
piebilst