- "Es būtu labs, ja dzīve būtu laba..."
- 24.2.03 23:21
- Vakarā mājās nebija elektrības. Līdz ar to - interneta. Lieliski - paspēju izlasīt Ikstenas grāmatu par Zālīti un dažus labus rakstus žurnālos, visu vienā vakarā.
Grāmata par Zālīti mani pārsteidza - tā tomēr godīga, varbūt tikai nedaudz vienpusīga. Mākslinieka un varas, bet īpaši mākslinieka un tautas attiecības. Iekšējā un ārējā angažētība. Krustceles un maldi, kas neizbēgami tādam māksliniekam, kura iekšējā nepieciešamība ir nevis klusa kamermūzika bet oratorija... nepieciešamība runāt par tautai būtiskiem, par "lieliem", dzīvības-nāves-liktens-uzticības-nodevības jautājumiem. Būt pilsoniski aktīvam.
Salīdzinājums ar Raini nebūs pareizā mērogā bet tomēr pēc būtības pareizs.
Tā ir sūtība, kas mākslinieku reibina ar mesijas apziņu un reizē padara viņu absolūti ievainojumu. Un vienmēr, galā, nodotu.
Grāmatā minēts arī man līdz šim nezināmais fakts, ka Eliots kara pēdējos gados lasījis radio nacismu atbalstošus manifestus. Ne jau aiz kādas konjunktūras, aiz pārliecības. Ir mums arī Hamsuna piemērs. Lai nepārprastu - Zālīte ne mirkli nav nostājusies "nepareizā" pusē, bet grāmata liek saprast tieši to, cik smags ir mākslinieka - misionāra liktenis, cik grūti valkājas slavas mētelis, un kāda iekšēja cīņa jāizcīna, lai nekļūtu par to, par ko tauta (vienalga, mīlestībā vai naidā) tevi kaļ. Lai paliktu pats.
Zinu, ka daudzi neticēs Māras iekšējām cīņām, - tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņas publiskā tēlā (kuru taču veido citi) un viņas sejā nekas no tā neparādas. Bet es tomēr ticu.
Ar visu to, ka es esmu redzējusi tikai vienu (un paldies Dievam) no viņas mūzikliem. Un vairāk redzēt negribu.
Ak, jā - vēl saviļņoja atmiņas par 1988.gadu, folkloras festivālu "Baltika", slepeni stadionā ienesto sarkanbaltsarkano karogu, un asaras -(pirmo reizi man redzot) - mana stiprā tēva acīs.
Un dīvaini bija lasīt citātus no pirmajām, patiesi labajām lugām "Pilna Māras istabiņa" un "Dzīvais ūdens", kas viedi paredz pašreizējo ideju un ētikas degradāciju.
"Es būtu labs, ja dzīve būtu laba..." - 14 rakstapiebildīšu
- zālīte
- 25.2.03 09:56
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
man liekas tiešām apbrīnojama personība, bet kā darvas karote medus mucā (vismaz manā vērtību sistēmā) ir ezotērisma, ar plaukstu netveramā garīguma vējojumi viņas domugraudos, neoriģināli un nedaudz aizspriedumaini iecirtīgi pasniegti. (domāju tieši to, kas par Dievu) Nezinu vai tas ir tikai pēdējā laikā vai vispār.
- piebilst
- Re: zālīte
- 25.2.03 10:21
-
Saproti, es nemaz neesmu baigā Zālītes speciāliste, it īpaši no pēdējos gados raktītā gandrīz neko neesmu lasījusi. Es spriežu par Ikstenas grāmatu un to, ko tā pasaka par Zālīti.
Bet iecirtība - jā, tas ir ļoti precīzs apzīmējums. Interesantu formulējumu atkārtoti, izsvērti lieto savā grāmtā arī Ikstena: Viņa zina. Tas ir ļoti ietilpīgs Māras raksturojums: viņa zina. Viņa šaubās, kamēr domā - bet, kad ir izdomājusi un pasaka: tad viņa zina, un neviens vairs nedrīkst to apšaubīt. - piebilst
- Re: zālīte
- 25.2.03 10:27
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
:) bet tas tomēr ir aizkutinoši. es domāju, tā viņa zina bērnišķība tik dižai sievietei. bet varbūt arī tādēļ viņa zina ir daudz patiesāk kā daudzu citu diplomātiskais viņi neko neuzspiež, kas patiesībā nozīmē viņi ar liekulīgu smaidu uzklausa opozīciju un aizmirst
* bet kas vainas mūzikliem? - piebilst
- Re: zālīte
- 25.2.03 10:34
-
Patiesībā nav laika vairs artbildēt, bet īsi un paviršī. Esmu redzējusi tikai Kaupēnu (Lāčplēsis neskaitās, tur pilnīgi cits konteksts). Nu, 1kārt, mūzikls vispār nav mans mīļākais žanrs. Kaupēns man nepatika tik ļoti, ka brīzām bija kauns skatīties. Bet tagad es domāju, ka neizvērtēju, kāpēc... Laikam taču ne dēļ libreta, bet iestudējuma... Lai to pateiktu tagad, man būtu jāparlasa librets. Tālāk - Sfinksa, kautkāds bērnu murgs par Ezi, tagad īkstīte - es paļaujos uz dažu cilvēku vērtējumu, kuru viedokli uzklausu - kas apgalvo, ka tas ir pavirši un formāli... OK, skrienu, atvaino nu mani pašu par paviršību:)
- piebilst