* * *

turpinot sarunu ar maya
22.2.03 15:15
Spēlēšana laikam ir neizbēgama jebkurā sarunā.
Patiesībā es jūtos ļoti amorfa, izplūdusi personība. Es nemeloju, - es ticu tam, ko saku, un vienlaikus neticu, - jo zinu, ka nākamā brīdī varētu teikt ko gluži citu. Es varētu būt tiklab tāda, kā citāda. Arvien vairāk manī briest pārliecība, ka cilvēks domājot sevi nevis atrod, bet pazaudē - vistuvāk savas personības kodolam ir tas, kurš neuzdod jautājumus un vienkārši dzīvo. Gadiem ejot, palielinās jautājumu, ne atbilžu skaits. Melnais un baltais samazgājas pelēkā, un tu atrodi arvien jaunus redzes leņķus, no kuriem var paskatīties uz jebkuru problēmu, cilvēku, rīcību, domu... Iegūstot pat pilnīgi pretējus vērtējumus (kā jautājumā par drosmi un gļēvulību).
Man liekas, tieši tādēļ cilvēki pievēršas reliģijai, ka tā ir kanonisku jautājumu un kanonisku atbilžu sistēma, kas atbrīvo no domāšanas un vērtēšanas. Varbūt ka reliģijā ir iespēja saglabāt personas veselumu, es nezinu. Man tas nav dots.
42 raksta piebildīšu

reliģija
22.2.03 15:34
ķēmi nāk ārā no krūzītes

Es domāju tā. Kristietība dod paraugu absolūtam personas veselumam, kāds ir tikai Dievs. Jahves vārdi: Es Esmu kas Es Esmu (2.Moz.3:14), pretstatot to mūžīgai disharmonijai un veseluma trūkumam cilvēkā ar Pāvila doto personības disonanses manifestu - "(..)ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru."(Rom.7:18)

Reliģija parāda ceļu, kas ejams, lai saglabātu veselumu, vadlīnijas, pēc kurām atšķirt KAs ir Kas,(bet dod maz gatavu atbilžu...) un Ideālu, absolūto personas veselumu Dievā, kuram mēs varam pietuvoties caur Kristu, arī būdami nepilnīgi. Apmēram tā. Bet nekur nav apsolīta absolūta harmonija ar savu es. Austrumu reliģijas, savukārt, vairāk rāda kā panākt, manuprāt, iluzoru veselumu mehāniskas pašsuģestijas ceļā, to pašu dara arī lielākā daļa jauno, puspsiholoģisko mācību no sērijas lūle vilma un anita kanele.
piebilst

Re: reliģija
22.2.03 17:40
Es vēl domāju par Tavu komentu. Nejūtos spējīga diskutēt, jo pārāk slikti pārzinu diskusijas priekšmetu. Pilnīgajam, ideālajam (Dievam) mēs varam pievienoties caur Kristu? Kurš taču bija nepilnīgs? Vai nē?
Un kāpēc Tu domā, ka Austrumu reliģijas sniedz iluzoru veselumu mehāniskas pašsuģestijas ceļā? Ar ko kristietība ir ne-iluzorāka?
Tie ir tikai jautājumi. Par Austrumu reliģjām es zinu vēl mazāk kā par kristietību.
piebilst