Par vilku un lāci...:) Jā, tā bieži notiek, bet - ko lai dara, ja lācis mīļāks?:)
Vārdi.
Bet man ir ļoti liela bēgšanas pieredze. Vissliktākais, ka vēl arvien nevaru sev atbildēt - vai bēgšana ir gļēvulība vai varoņdarbs.
Saruna: godīga noteikti. Divām anonīmām personām nav nekādas vajadzības melot. Cits jautājums -cik tālu atklāt sevi.

Es shajaa gadiijumaa biju domaajusi sarunu pashai ar sevi publsikaa telpaa, kas, manupraat, tomeer noziimee speeleeshanu. Ja ir publika un publika ir - savaa un lasiitaju personaa, tad ir zinaams kaardinaajums teelot. :)
Lai gan no otras puses, protams, ka taa ir situaacija no kuras vispaar nav iespeejams izbeegt nekur.
Divaam anoniimaam personaam, manupraat, ir veel vairaak iemeslu melot kaa neanoniimaam. Galvenokaart jau pashaam sev. :))
Bet, protams, iznjeemumi iespeejami vienmeer.

Beegshana? Citreiz gljeevuliiba, citreiz varonjdarbs. :)

maya

Spēlēšana laikam ir neizbēgama jebkurā sarunā.
Patiesībā es jūtos ļoti amorfa, izplūdusi personība. Es nemeloju, - es ticu tam, ko saku, un vienlaikus neticu, - jo zinu, ka nākamā brīdī varētu teikt ko gluži citu. Es varētu būt tiklab tāda, kā citāda. Arvien vairāk manī briest pārliecība, ka cilvēks domājot sevi nevis atrod, bet pazaudē - vistuvāk savas personības kodolam ir tas, kurš neuzdod jautājumus un vienkārši dzīvo. Gadiem ejot, palielinās jautājumu, ne atbilžu skaits. Melnais un baltais samazgājas pelēkā, un tu atrodi arvien jaunus redzes leņķus, no kuriem var paskatīties uz jebkuru problēmu, cilvēku, rīcību, domu... Iegūstot pat pilnīgi pretējus vērtējumus (kā jautājumā par drosmi un gļēvulību).
Man liekas, tieši tādēļ cilvēki pievēršas reliģijai, ka tā ir kanonisku jautājumu un kanonisku atbilžu sistēma, kas atbrīvo no domāšanas un vērtēšanas. Varbūt ka reliģijā ir iespēja saglabāt personas veselumu, es nezinu. Man tas nav dots.

Pārlasīju rakstīto, un nolēmu iekopēt kā pamattēmu, - vismaz iemesls apdeitoties:)