- 17.5.05 17:31
- Šodien biju pie pedikīra. Lai arī darba nejēdzīgi daudz, taču - pieraksts paliek pieraksts, kur liksies, jāiet ir. Bet tas nemaz nav tik slikti, jo, ziniet, pie pedikīra ir gandrīz vienīgais laiks, kad var tā mierīgi palasīt, stundas divas no vietas. Tā pat kā pie kosmetologa izgulēties. Vai zobārsta. Pie zobu higiēnista gan izgulēties nevar, bet ne jau par to es gribēju rakstīt.
Pie pedikīra es tā kārtīgi ielasījos Griškoveca "Upēs". Un kā man patika! Labāk par "Kreklu". No sākuma mazliet tā kā garlaikoja, bet pēc tam tā iepatikās, nu vienkārši nevaru. Tur tāda sirsnība un cilvēcība, un tāda vienkāršība. Un kaut arī par Sibīriju raksta, par šo nekurieni, nekurzemi, kuras robežas kartē un apziņā nenosakāmas, tas tiklab ir par mani, par tevi, par visiem. Par mūsu visu robežām. Tā jau ir viņa lielākā prašana. Raksta par sevi, bet iznāk - par visiem.
Jā, un vēl - šai grāmatiņai, atšķirībā no "Krekla", kurš tomēr tāds sadomāts drusku un vairāk tikai ar tām (jau atkal!) mums visiem pazīstamajām, cilvēciskajām, sīkajām izjūtiņām savaldzina, šai grāmatiņai, "Upēm", ir kaut kāda milzīgi dziļa filosofija apakšā. Jā, kā Sibīrijas upe, tāda nesteidzīga, lēna, plata un pārliecinoša.
Skumja gan grāmata, skaisti skumja.
Un tad es atnācu atpakaļ uz savu kantori, man te visam vakaram ko darīt, ieslēdzu datoru un... jā, sajutu kaut ko tādu, par ko sagribējās jums pastāstīt. Tik labi kā Griškovecs jau nepratīšu, bet vienalga, man likās - šī sajūta arī varētu būt tāda, ko daudzi no jums ir sajutuši. Kad es, piemēram, autluku atveru, ziniet, man kauns pat atzīties - es vienmēr brīnumu gaidu. Vienmēr. Kaut kādu. Nu, es nezinu, - piemēram, paziņojumu par ceļojumu vinnētu (lai gan nekādās loterijās nekad nepiedalos), vai vēstuli kādu negaidītu un brīnumainu (lai gan zinu, ka nav pamata tādu gaidīt). Noplinkšķ tas vēstules iekrišanas signāls, un sirds katrreiz salecas. Brīnuma gaidās. Un tad tu ieraugi kārtējo... nu, to, ko jau varēja gaidīt, un patiesībā jau neesi pat īpaši vīlies, jo pa īstam jau arī gaidījis neesi un ticējis neesi, bet tik un tā - tāda maza, īsa sāpīte, kā adatiņa, uz brītiņu iedur. Un pāriet. - 10 rakstapiebildīšu
- par upeem
- 18.5.05 18:04
-
blussa
Man ar liekas, ka upes ir tiiraakas par krekliem, bet nu nemaz nav jauztraucas, ka nesanaak tik labi kaa Grishkovecam, jo vinam viss tukshojas aaraa, un taa bail, ka nekas nenaak klaat...
Kaads aktieris Maskavaa nupat atkal deva zinju, ka muusu vecais draugs niikst un nerkst, kaa dara jau gadus piecus, jo Sunja eeshana, Sibiirija un skarbaa beerniiba pasham jau skiet par kliedzoshi maz, lai buutu rakstoshs, speeleejoshs, gribeets, un vinam tik svariigi, lai buutu apjuusmots, gribeets...
Jo vins tak saprot, ka sen atrodas citaa upee, un tur nav ko smelt! Un kur iet, un kaa?
Paliek vajadziigie draugi un nepiecieshamiiba rakstiit, lai rakstiitu!
Tad shoreiz par Upeem ...
Bet feeling bija, un tas daudz, un neko paarmest vinam nevar, tikai pats vairs nav iipashi cieshams, diemzheel...
Lai tev rakstaas!!!!
Un man prieks, ka lasiijaas! - piebilst