* * *

12.6.03 09:32
Esmu pieradusi pie viņa (tas ir cits viņš, ne iepriekšējos ierakstos minētie) vērsties vienmēr, kad nevaru izšķirties par kādu jautājumu. Un vienmēr viņš visu aptin ar simtiem staipīgu vārdu, kuri tā īsti pat neattiecas uz manu jautājumu, kuri nosmacē manu ideju, no kuriem viss kļūst vēl neskaidrāks un smagāks. Un tad es saku: ai, viss, nevajag, beidzam, viss. Viss. Un tad viņš apvainojas - tu pati jautāji. Un tad es izeju no istabas. Vai viņš. Dažreiz durvis aizcērtas par skaļu. Dažreiz bez skaņas. Dažreiz aizcērtas tikai kaut kas manī pašā, un es, pūloties to noslēpt, smaidu.

Jā, es pati jautāju, - un es nesaprotu, kāpēc es vēl vienmēr to daru.
10 raksta piebildīšu

klausīšanās
12.6.03 12:56
atkal

cik pazīstami. man nesen pateica pētījumu datus, ka tikai kādi 10% cilvēku prot klausīties, ko viņam otrs stāsta vai lūdz. es tagad parakstos zem šī apgalvojuma. un man nez kāpēc liekas, ka es tagad starp tiem elitārajiem 10%, bet man atkal uzmācas manas ilūzijas, tikai un vienīgi. bet ieskaties arī sevī :)
piebilst