- Laiks ir
- 4.6.03 14:08
- Man liekas, daudziem ir šādas atmiņas – par bērnību , tās dīvaino bezlaicību, uzturēšanos it kā pilnīgi citā dimensijā, kur nedēļas nepaskrēja kā dienas, bet vasaras bija zaļa mūžība . Es atceros lielos ceļojumus uz īrēto vasarnīcu, - pasūtīta smagā kravas mašīna, mūsu pekelītes sakrautas uz ielas: mazā gāzes plītiņa, saliekamās gultas, katli un grozi, un veci papes čemodāni; es nolikta par sargu mantām, un tad pirmais vakars jaunajā vietā, kādā verandā, kur varbūt vēl mājo ziemas mitrums un svešas smakas, raskladuškas neierastais pieskāriens mugurai pirmajā naktī, bet pats galvenais -sajūta, ka sākusies nebeidzama, nebeidzama vasara.
Šīs ir manas atmiņas un tomēr it kā nē, tā pat kā es nespēju pazīt sevi bērnības fotogrāfijās redzamajā meitenē. Kad, kurā brīdī šī bērna ķermenī ieperinājos es? Kurā brīdī iestigu citā laika straumē?
Skrejot īstā vai šķietamā aizņemtībā, pa ceļam atsakoties no daudz kā ar nodeldēto aizbildinājumu “nav laika, nav laika!”, patiesi laika vairs neatliek, lai sev pajautātu – kas ar to laiku ir noticis? Kā man atrakstīja kāds paziņa, kurš, liekas, vēl dzīvo pēc citiem noteikumiem: “Nu nesakiet man, ka nav laika – tas skan tā tumši- it kā kāds liels nezvērs jūsu laiku būtu aprijis. Laiks ir, jūs tikai veltāt to citām lietām.”
Jā, laiks ir, objektīvi. Un ir arī nezvērs. Un tā bezpalīdzības sajūta, kas , gadiem ejot, arvien pastiprinās: ar nemitīgi pieaugošu paātrinājumu nezvērs velk tuvāk un tuvāk savai melnajai mutei.
Laiks iet, skrien, tek, rit, plūst; laiks ir aizgājis, pagājis, zudis; laiks nāk, tuvojas, pieprasa un uzdod jautājumus – kādus tik darbības vārdus nelieto, lai raksturotu laiku – un velti. Laiks ir. To nevar ne apstādināt, ne palēnināt, ja nu vienīgi piepildīt ar jēgu. Varbūt.
Tukšais laiks pasvilpj gar ausīm kā visuma vējš.
Bija gadsimti, kad cilvēkiem laika bija it kā vairāk. Cilvēki apmainījās garām vēstulēm, diližansos, pajūgos vai kamanās ceļoja no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti, un šie ceļojumi aizņēma dienas, nedēļas, mēnešus. Rakstnieki ar roku sarakstīja un pārrakstīja dučiem biezu sējumu, pagūdami tostarp pavadīt garas stundas ievērojamu dāmu salonos un buduāros. Bērni no četru, piecu gadu vecuma pie privātskolotājiem apguva svešvalodas, matemātiku, astronomiju, dabas zinības, ģeogrāfiju, mākslu, mūziku. Šķiet, laika pietika.
Es, protams, nezinu, kādas attiecības ar laiku bija, piemēram, 16.gadsimta nabadzīgajiem Londonas vai Parīzes iedzīvotājiem. Varbūt laiks vispār ir aristokrātu un bērnu priekšrocība? Un cik laika ir bezdarbniekiem?
Tagad lido ar lidmašīnām, sazinās pa telefoniem un e-pastu, raksta ar datoriem, informāciju (agrāk teica – zināšanas) gūst nevis pieputējušās bibliotēkās, bet no interneta, karo ar ballistiskajām raķetēm – un vai laika ir kļuvis vairāk? Vai es saņemu no dzīves vairāk zināšanu, jūtu, skaidrības, vairāk baudas un prieka? Es saņemu vairāk komforta. Un arvien jaunas, arvien ātrākas tehnoloģijas, kuras sagādā vēl un vēl vairāk komforta.
Reizēm man uzmācas nojauta, ka ne tikai mana, - arī cilvēces bērnība ir pagājusi. Ka cilvēce dīvainā kārtā ir novecojusi viena gadsimta laikā. Un tikai tālīnas atmiņas to saista ar bērnības zināšanām par laika būtību. - te nav, ko piebilst
- 4.6.03 15:00
-
tu man patīc :)
- piebilst