Pamostos tūliņ pēc septiņiem. Šorīt tāda migla, ka neredz neko – tikai mājai tuvākos kokus. Izeju uz trepītēm uzpīpēt. Tur, kur lejā jābūt ciematsam, miglā skan dīvaini trokšņi, varētu nodomāt, ka šļakst ūdens airos. Var dīvaini skaidri dzirdēt, kā kaimiņu mājā ceļas brokastīm. Un dažus putnus, kas izklausās pēc pīlēm, lai gan tieši pīļu te laikam nav. Milzīga nošķirtības sajūta no visas pasaules. Uztaisu brokastis, vajadzētu noiet uz ciematiņu pēc maizes, gribas arī, bet p. vēl guļ, manas drēbes ir guļamistabā, un es nevēlos viņu pamodināt.

 Vakar vakarā noskatījāmies Gonzalesa filmu „21 grams”. Iespaids spēcīgs un ārkārtīgi nomācošs. Kad filma beidzas, ilgi klusējam. Nav ne jausmas, vai tā ir laba vai slikta filma.

-Tāda sajūta, ka būtu ar maisu iesists pa galvu, - beidzot saka p.

Es nokāpju lejā uzpīpēt, kad atgriežos, p. pārvācies no dīvāna lielajā krēslā. Es stīvi apsēžos otrā. Vēl vienmēr nevar parunāt, tikai brīžiem papsrūk kāds nervozs smiekliņš. Vienīgā gaisma lielajā telpā ir no lampiņas uz rakstāmgalda. No trīs pusēm mūs ieskauj sienas ar grāmatām. Man pēkšņi uzmācas tādas pilnīgi reālas bailes no šīm grāmatām – ir tā, it kā es vienā pašā mirklī sajustu visu, kas tajos simtos grāmatu iekšā,- visas tās talantīgi aprakstītās cilvēku ciešanas, sāpes, nāvi.

Tai brīdī arī kļūst pilnīgi skaidrs, ka grāmatas nevajag rakstīt. Filmas uzņemt arī nevajag.

Pēc laba brīža Pauls saka:

-Tai filmā bija kaut kas nekrietns.

-Ja? ... bet it kā par dvēseli taču.

-To jau viņš tikai beigās piekabina.

Atkal klusējam.

Pēc tam:

-Es zinu. Tā filma rada sajūtu, ka Dieva nav.

-Vai tad viņš ir?, - es jautāju.

 
Pēc tam es vēlreiz nokāpju lejā, arī tur man uzmācas bailes, šoreiz tādas irracionālas. It kā es tikko būtu noskatījusies kādu šausmeni  par spokiem, zombijiem, miroņiem. Kad pasaku to p., viņš apgalvo, ka tas jau neesot pretrunā ar viņa teikto.
Jā, es nodomāju, nav pretrunā, bet varbūt pat otrādi – apstiprina.
Sauc to par Dievu vai kā citādi – ir skaidrs, ka nekā nav, nekā nav, nav vispār nekā – kam varētu ticēt vai uz ko paļauties.

Pilnīga bezspēcības un bezcerības sajūta.

 Lai atbrīvotos no iespaida, mēģinu gultā palasīt Vieses romānu par Aspaziju. Lasu no vidus, no tās vietas, kur viņi jau Lugano, Kastanjolā. Tad kaut kā iemiegu.

jā, man arī pēc šīs filmas bija jocīga sajūta. un tieši tāpat, nav ne jausmas, laba vai slikta.vienkārši sāpīga.

p = Pauls

Sēdies, p(ieci)!

es liktu sev 3. sk tekstam ~~vidū ;)

Tas bij 10-baļļu sistēmā:)

Mana māsa reiz stāstīja šādu stāstu: Nodaļā ļoti ilgi un ļoti smagi mira paciente. Puva no iekšas. Lēni. (Daudz un dažādas ielaistas infekcijas slimības, nekādas imūnsistēmas utt.) Kad viņa nomira un mana māsa un vēl cita māsiņa viņu apkopa, sievietes meita stāvēja līdzās. Pēc ilgas klusēšanas viņa pajautāja manai māsai: "Māsiņ, bet kur tad tā dvēsele ir? Tajos s..sūdos?!"

Bet vispār - lai tev tur labi klājas.