nevajag taa.
viss IR labi. shobriid.

es gan iisteniibaa neuzdorhsinos tev neko saciit..
:)

kaut kas sheit ir iists. un kaut kas nav. un tiehsi taa arii ir ok rakstiit arii sevi un dziivi dazhreiz, nevis literatuuru - vienmeer.

Paldies Tev.
Es jau gan neesmu centusies rakstīt taisni literatūru (nu varbūt pāris reizes). Citādi jau tā visa ir mana dzīve - tikai pārstrādāta. Tomēr - manas sajūtas, skumjas, prieks. Tas, kas es esmu, bet citreiz - tas, kas es gribētu būt. Tātad - tik un tā - liecība.
Bet tās sadzīviskās detaļas, - bijušie vīri, bērni... tas padara tik ievainojamu. Vienkārši ir bailes, saproti.

...lasu tevi regulāri un priecājos par visu - par tavu valodu, par tavu spēku, par tavu mīlestību... es savu dienasgrāmatu no šejienes izņēmu tieši šo iemeslu dēļ - "drīkst to rakstīt" un "nedrīkst to rakstīt"...vienā brīdī sapratu, ka šī iekšējā cenzūra mani lauž kopā - gribas sevi izlikt kā uz paplātes, bet vai vajag...nu, un tāpēc tagad atkal staigāju skaļi sarunādamās ar sevi...:))

Oga

Un Tev arī - paldies... Es tikai negribu, lai kāds padomā, ka mans ieraksts ir provokācija uzmaundrinājumiem - sak, raksti, raksti, mēs tevi mīlam! Man tiešām sāk palikt bail...

...da beic, kāda provokācija!...zini, ja nebūtu šī ielūgumu sistēma, laikam mēģinātu rakstīt atkal, bet tikai kārtīgi nomaskējusies -ar citu niku, tērpusies komuflāžā, zem Zimbabves karoga, un noteikti empire šriftā...lai neatpazīst...bet tad gan no visas sirds !!! :)))

Oga

Nu tak es varu Tevi ielūgt! (man šķiet, ka ir vēl man kāds lieks kods). Iedod meilu, un es Tev aizsūtīšu. Bet zem Zimbabves gan nelien, man šķiet, neviens viņus nelasa, vismaz es ne.

...tad, kad saņemšos atkal, noteikti vaicāšu, pieturi man to kodu...bet uz Mozambiku iešu tieši tāpēc , ka nelasa tur... tik nevienam nestāsti šito...:)))

Oga

Uzgjeneree kodu pati sev ;)

Labaa zinja no sev aktuaalu privaato jautaajumu publiskoshanas webaa ir taa, ka var uzzinaat citus viedokljus. Dazhreiz tas ir pie kaajas. Dazhreiz tas ir aizskaroshi. Dazhreiz tas noder.

Enivei, ja Tu izdzeesiisi savu dzhournaalu, manaa friend-view buus Caurums.

Un man jautā - "kāpēc tu vairs neko neraksti?"

es jau šitādu komentu gaidīju. ja godīgi, es pat biju galīgi droša, ka abus tos komentus šorīt būsi jau izdzēsusi. :)

bet lūdzu nedzēsies pavisam. vienkārši ietin visu sidraba šķidrautā. jo tā atklātība tiešām apdraud.

Es par to abu komentu izdzēšanu tiešām tiku domājusi. Bet tad nolēmu - nē. Tas būtu pavisam muļķīgi. Vairums jau izlasījuši. Un arī tāda es esmu. Nu ko...?

baidiities tas ir normaali. tas tikai paraada, ka ir ko zaudeet. man nav ko zaudeet, vieniigi varu zaudeet pats sevi, bet ja tas notiks, vairs nebuus kam baidiiteis un liidz ar to arii nebuus probleemu, jebkuraa gadiijumaa leemums rakstiit vai nerakstiit buus Tavs. un naaksies to akcepteet, pat ja paliks tukshums frends listee...

Kā Tu redzi - es jau rakstu:)
Bet par baidīšanos Tu pārprati mani. Man nav bailes no tā, ka mani varētu atšifrēt un tādējādi rastos kādas nepatikšanas. Pret to esmu diezgan vienaldzīga. To ievainojamību es domāju tīri virtuālā līmenī.
(man te bija divi posti, kurus paguvu jau izdzēst... ļoti atklāti un mazliet rupji, aizskaroši, rakstīti nelāgā garstāvoklī... par manu reālo dzīvi. Varbūt arī Tev būtu nepatīkami to lasīt.)