- 12.10.04 00:46
- Aizmigu. Pamodos. Bailīgi.
Bijām kaut kādā vecā lauku mājā. Bet milzīgā. Kur ceļotāji pārguļ. Klāju gultas. Bērni abi gribēja ar mani gulēt. (Divi? Ak jā, laikam A-e bija līdzi). Bet tai gultā nav vietas. Bērni jau aizmiguši un krāc. Es gultas pārklāju. Matračus staipu. Neviens nav labs. Visur guļ kaut kādi. Zemē, gultās. Nav palagu tīru. Viens tāds ar sakaltušām asinīm, daudz. Kamēr es palagus meklēju, matrači pazūd. Uz vien guļ tāds liels vīrs, tāds strādnieks. Otru kaut kāds stundents - apalītis savācis, raud. Ieeju tādā telpā, kur gultas vien, gultas vien. Viena uz otras sakrautas. Un skapji. Kamēr meklējos, atkal nekā vairs nava - viss pazūd. Un tad es saprotu, ka tā māja ir pret mani naidīga. Ar visu savu būtību, ar gultām vecajām, ķirmju sagrauztajām, ar matračiem gadu desmitos piečurātajiem, piesviedrētajiem, dažos vēl salmi, kunkuļos sagājuši, iekšā.
Cēlos augšā, ejot uz virtuvi, pārbijos no sava izžautā džempera.
Un slikta dūša vēl.
Arlabunakti. - 1 rakstapiebildīšu
- 12.10.04 00:59
-
jaa..
- piebilst