* * *

20.9.04 09:12
Un tad viņš stāstīja tam otram, cik šausmīgi te ir bijis vēl pirms gadiem desmit, piecpadsmit, tu atved viņiem labu konjaku, tiešām labu, ekselentu, you know, ārprātīgi dārgu, bet viņi salej mazās glāzītītēs, šitik mazās, un izmet kā ogu, un vēl viebjas, un tas otrs, viņš bija satriekts, patiešām satriekts. You know.
3 raksta piebildīšu

20.9.04 10:43
vai kā jāķiķina....:))
draudzenes mamma reiz atveda kaukādu neeenormāli krutu šampanieti un paņēma līdzi kā ciemkukuli pie Latgales radiem. paskats bija visnotaļ iespaidīgs, un pirmais tosts līdz ar to sanāca tāds neveikls. vēl neveiklāks bija klusums, kas iestājās pēc glāžu iztukšošanas. jēziņ, šķita, ka diafragma sasprāgs lēveros - Tādu smieklu lēkmi izdevās noturēt. pēc brīža saimniece bažīgi piebaksta vīram Jānim: "e, vecais, vaita mums skapī nebij tas Rīgas šampaniets?" bij gan. pat divi. vakars bija glābts. un vēl pēc dažiem riņķiem mājas degvīna nevins ij neatcerējās nelāgo misēkli ar brāķēto rietrumu skābulīti.
piebilst