aha, "ko gribēšu, to darīšu".
manam tētim skolā teica, ka viņam biežāk jāslimojot, jo tad vismaz esot miers :)

Nav tik traki, man savulaik zilganajā škoļņika dņevņikā bija vairāk sarkanā teksta pieaugušo rokrakstā, nekā ar bērna rociņu rakstītā zilā. Saņem savu iknedēļas pērienu piektdienā, kad vecākiem dņevņiks bija jāparaksta un dzīvo tik tālāk. Nekādas vainas.

Nu viņam tas pats. Tikai nav pēriena piektdienās. Dzīvo kā niere taukos.

Pēc gadiem trīsdesmit tam nebūs pilnīgi nekādas nozīmes.

To es vairs nepieredzēšu. Tikai nezinu, vai priecāties par to vai nē.

drošības labad priecājies, vēlāk tāda izdevība var arī nebūt...8)

tas man atgādina, kā mēs ar mammuku par šito nesen pļāpājām - par ko, kā manā skolas laikā bija pavisam nevajadzīgi satraukumi par kaut kādām piezīmēm, kaut kādiem mājasdarbiem, kaut kādām atzīmēm, kaut kādu apmeklējumu. pilnīgā bezjēgā. mēs tā arī nesapratām, kāpēc par to bija tik svarīgi uztraukties.

Kā šovs?

Normāli. Pirmā daļa man patika, tie Ashton Brothers, lai gan brīžiem garlaicīgi, otrā - nu, street dance nav mans mīļākais žanrs:) Bet vecītis ar balsi bija ok, dīdžejs un skritulētājs:) Vismaz nenožēloju. Puika gan bija vīlies, un tieši otrajā daļā, jo, protams, gaidīja ko ekstrēmāku.