Vai tad var mīlēt cilvēkus tā vispār, kā kopu, nu tā - a priori? Manuprāt, var mīlēt tikai dažus - savus tuvākos, pārējie var patikt, būt vienaldzīgi, pavisam tukša vieta, varbūt var arī kādu ienīst, bet no tādas attieksmes labāk tikt vaļā, jo naids ir postošs, visupirms jau sev pašam. Jā, un vēl ir vesels lērums ļaužu, ko es vispār nepazīstu? Varbūt kādu no tiem es iemīlēšu, bet varbūt ne, kā gan nepazīstot var kādu mīlēt?

Jā, cilvēks - tas skan lepni (bet pērtiķis - perspektīvi)... Vēl tikai pasaki, ka mani arī mīli:)

Nu labi, pienjemsim, ka es tev ticu:)
Uzvējoja aņuks (par to, vai var VISUS cilvēkus mīlēt):
- Es bieži naktīs pamostos un raudu spilvenā. Es nespēju saprast, kā gan Dievs varēja ļaut nāk pasaulē Hitleram, slepkavam Čikatillo
un manai sievasmātei...
;-)

Par Rogoļovu nezinu, bet Terēze un Čikatila ir beikti un pagalam, tā kā jau nokavēts mīlēt:)
Bet lai tev veicas vispār:) Es tik labās domās par sevi neesmu, ka varu visus iemīlēt. Bet es no tā arī neciešu;-)