- 31.8.04 19:31
- Uznāca tādas nostalģiskas atmiņas par 1.spetembri.
Atceros - tolaik Āģītī tikko bija atvērts jauns, laikam tai rajonā pirmais, jaunlaiku ēdināšanas uzņēmums. Ziniet, ka tik ne uz Talsu ielas stūra, saucās laikam "Picērija". Neatceros, kurā klasē togad sāka iet Poga. Atceros divas garas bizes, baltu blūzi un sarkanu kaklautu. Kājeles kā diegi, baltas pusgarās zeķītes, rociņas vājas, pirkstiņi kā tādam anatomijas uzskates līdzeklim. Un tur - viss KĀ ĀRZEMĒS!!!! Nesmird. Vismaz tolaik likās, ka nesmird. Rūtaini auduma galdautiņi!!!! Salvetes. Lampas kaut kādas ne čudnajas. Picas ar ANANĀSIEM. Apelsīnu sula. ne jau kaut kāda, piedodiet, "svaigi spiestā". Parastā.
Nekad neaizmirsīšu viņas prieku un laimi, un bijību, un pateicību. Un kā viņa tur sēdēja, pirksteļus kņibinādama. Nespēdama izteikt ne vārda. Gandrīz vai drudžainiem pleķiem vaigos.
Pēc tam gājām fotografēties, ponta pēc jau patiesībā, bet viņai likās svarīgi.
Meža vecis rīt droši vien uzreiz pēc skolas noraus balto kreklu, uzvalku, nometīs zemē pie gultas, un aizdrāzīs skeitot. Te viņs bija un izbija. - 2 rakstapiebildīšu
- 1.9.04 00:46
-
Tajā picērijā es ēdu pirmo olīvi mūžā. Rīgā tad plosījās Botkins, uz skolu nebija jāiet, jo karantīna;)
- piebilst
- 1.9.04 09:51
-
:-)
- piebilst