- 29.8.04 22:44
- Iedomājaties:
jūs braucat iekšā pagalmā pa meža ceļu, suns, kā parasti, skrien pretim, un jums pēkšņi doma, nu tāda pilnīgi absurda, tik absurda, ka jau nākamajā mirklī jūs reizē nosmejaties un sakaunaties, un nodomājat - kas gan viss cilvēkam nevar ienākt prātā, proti, doma tāda: vot ņemt un uzbraukt tam sunim virsū.
Jūs piebremzējat, braucat lēni un uzmanīgi, tieši kā vienmēr, suns, - tieši kā vienmēr - riņķo ap mašīnu, pēkšņi - trieciens, smilkts, sajūta, ka kaut kam tiek pārbraukts pāri, jūs izlecat no mašīnas un metaties uz aizmuguri, pārliecībā, ka ieraudzīsiet tur beigtu suni, tur nekā nav, jūs vēl saucat suni vārdā, pat palūkojaties zem mašīnas, sirds dauzās, nē, tur neviena nav, jūs iztaisnojaties un ieraugat, ka suns rikšo uz mājau, asti ierāvis starp kājām.
Pēc tam viņš visu laiku stāv vienā vietā un trīc, viņš ir smilšains, arī galva smilšaina, beidzot apguļas, ārā pie mājas, iekšā nenāk, cepumu neaiztiek, paliek jau tumšs, viņš ir apgūlies, jūs ievīstat viņu vatētā segā un ienesat iekšā, viņš atkal stāv, zem virtuves galda, trīc, vainīgi skatās, laikam domā, ka sodīts, pēc ilga laika apguļas, var redzēt, ka apgulšanās viņam prasa lielas pūles.
Šoks, sasitumi?
(bet tā drausmīgā sajūta, tā doma mirkli pirms tam) - 4 rakstapiebildīšu
- 30.8.04 00:58
-
Bet interesanti. Pamēģini kādreiz.
- piebilst
- 30.8.04 01:03
-
gaumīgs haoss. kaut kā tā. Arī dzīves sastāvdaļa.
- piebilst
- 30.8.04 01:14
-
intuiicija bija
- piebilst
- 30.8.04 15:27
-
bļin. jā. reizēm bail padomāt.
- piebilst