- 2.4.04 13:41
- man pēdējā laikā visbiežāk ir gribējies mirt tajos brīžos, kad es ieskrienu lielveikalā, paņemu lielos uz ritentiņiem ratiņus par 20 santīmiem un esmu tos piekrāvis jau līdz pusei ar visādiem dzīvi apliecinošiem niekiem, kartupeļiem, limonādēm, garnelēm, šokolādes sieriņiem, mango augļiem, sojas granulām, kliju cepumiem, kafijas bundžām, kaķu barību, parmesan sieru, olām mazajām, majonēzi light, zirnīšiem zaļajiem, burkāniem tīrītiem, saulespuķu sēkliņām, konfektēm un putukrējumiem, esentuki nr2, pumperniķeļiem un banāniem, tad saprotu, ka nenovēršami jau tuvojos kasēm un, uzmetis acis ratiņu saturam, saprotu, ka man patiesībā neko no tā visa nevajag, varbūt, patiesībā vajag pavisam ko citu, kaut ko būtisku, bet, tā kā jau esmu piekrāvis, tad nāksies stāvēt kaut kādā rindā starp nosmēķējušos mikriņa šoferi un kašķīgu grezeli kažokā, tad izkraut visus savus jau vēmienu uzdzenošos produktus uz melnās lipīgās gumijas celiņa, kurš, droši vien jau vairākas nedēļas cieš no izlijušu kāpostu sulas grēmām, atbildēt uz kasieres samāksloto labdien, maksāt par tiem visiem mēsliem kaut kādu ārprātīgu naudu, tad sakraut atpakaļ ratiņos, kaut kādos plīstošos maisos ar uzrakstiem, nest, līdz rokas kļūst nejūtīgas, apēst, izmest, saslaucīt grīdu un, ko tad vēl? vairs jau neko...