* * *

kinodiena
22.2.04 01:22
Šodien modos divas reizes,
otru reizi divos dienā.

Ap pučetriem iegriezos Āgenskalna tirgus krāmu bodē. Tāda dīvainadīvaina sajūta, kā filmā, jau no paša sākuma. Nekur nesteidzos es, nekur nesteidzās bodes īpašnieks, krievs, kalsns vīrs ar raibu acs zīlīti. Mēs tā lēnām sākām runāties, es tēloju kādu citu, nez kādēļ, runājot krieviski, es ļoti viegli iekrītu dažādās lomās - šoreiz - tādu ļoti mierīgu, ļoti pieredzējušu, mazliet nogurušu, mazliet pašpārliecinātu, mazliet ironisku sievieti, jutos brīvi un ērti, varbūt pat drusku koķetēju, teicu, ka meklēju dāvanu, - kam, - viņš vaicāja,- vīrietim vai sievietei; es teicu - diviem vīriešiem; drusku apspriedām šo tēmu, viņš piedāvāja šo un to, es visu atzinu par nepiemērotu, - izvēlīgi jums tie vīrieši, - viņš teica; mēs kaulējāmies, smējāmies viens par otra trikiem, ļāvām saprast viens otram, ka dzirdam un redzam to, kas ir aiz vārdiem; viņš it kā nejauši norādīja uz maniem gredzeniem, īpaši to ar lielisko koralli (jums ir nauda); es atmaskoju ienākuša paziņas spēli, kurš mēģināja izlikties par pircēju un uzsist cenu; tas aizgāja; mēs runājāmies tālāk, ilgi sēdēju krēslā, turpināju izlikties, nezin kāpēc izstāstīju, ka agrāk te esmu dzīvojusi, kad šī veikala vēl nebija, viņš apvaicājās, vai esmu te ieklīdusi nejauši, es atbildēju, ka ieteicis paziņa,un viņš zināja to paziņu.

Nopirku dažas burvju lietas.

Pēc tam biju Centrexā, tad Spicē, un tad, jau pa tumsu mājās braucot, apmaldījos dzimtajā Rīgā. Vēlēdamās nokļūt uz Artilērijas ielas, no Valdemāra ielas nogriezos pa Briana ielu, un tad, nezin kā, nokļuvu uz Hospitāļu, un tad jau pavisam nezin kā bija Krusta baznīca, un Krāsotāju iela, un Lienes iela, un tad kaut kā atrados pie Klijānu ielas un tā gaisa tilta, kuram uzbraucu virsū, pārbraucu pāri, braucu ilgi, un bija kapi, kaut kur pa ceļam redzēju "Naglex", ko pazīstu no kantora pavadzīmēm, nezinu. Un likās, tam nebūs gala, un es nekad neatgriezīšos mājās, tikai braukšu un braukšu, tālāk un tālāk.

Vēl vienmēr nesteidzos, bet biju ļoti nogurusi un spriedze auga.

Beigās saņēmos, atrados tomēr, un atvedu pie sevis Vikingu, un Vikings par mani rūpējās. Uztaisīja ēst: sacepa karbonādi, un kartupeļus cepeškrāsnī, un nomazgāja traukus un vispār pilnīgi neko neļāva man darīt, visu pienesa klāt, un tad mēs ēdām un skatījāmies to filmu, "Potjerja ņevinnostji", un mums dikti nepatika (piedod, K.) Bet patiesībā tas bija pat labi, ka nepatika, jo nebija jāsasprindzinās, varēja pļāpāt, smieties un komentēt muļķības, un Vikings vienmēr zināja, kas notiks nākamajā kadrā, un, galu galā, viņam promejot, es biju pavisam atpūtusies, mierīga un rāma.
4 raksta piebildīšu

22.2.04 01:50
jocīgi
vai
žēl
es nezinu
toreiz, kad skatījos nelikās svarīgi uzminamais vai neuzminamais.
vienkārši citas sajūtas. :))
piebilst

22.2.04 01:58
Jocīgi, kad rakstu Tev un redzu to jauno bildi, vienmēr liekas, ka Tu esi aizmigusi:)
Ne uzminamais, ne neuzminamais no svara - man vienkārši likās pārblīvēts lētiem simboliem:)Bet lai nu pakiek, varbūt tas atkarīgs no noskaņojuma:)
piebilst

22.2.04 02:02
es tikai par to bildi...:)) nu ja man šķiet, ka tāds ziemas meigs ir labs. :)

es tur zem segas mazliet slēpjos. :)

un ar labu nakti! :)
piebilst

22.2.04 02:00
Un arlabunakti:) mani gaida lētie "Zvēru kapiņi" un melnais zvērs:)
piebilst