* * *

19.12.03 04:43
Kamēs es guļu, istabai iziet cauri cilvēks. Es viņu redzu; redzu viņa siluetu, tas ir draudīgs. Es zinu - vēl tikai vienai istabai cauri - un tad tur nākamajā guļ bērns, un es nedrīkstu viņu laist. Es ceļos un eju uz otru pusi, uz koridora pusi, tur guļ cūkassuns un kā parasti neceļ ne ausu, es eju cilvēkam tuvu garām, tā, lai viņš mani ieraudzītu, saostu, sajustu manu siltumu, asins smaržu, es esmu kāds putns, kas ved projām no ligzdas. Viņš mani pamana un man seko. Mēs izejam ārā, tur ir vasara, karsts. Es eju pa priekšu, viņš cieši no muguras, es nevaru pakliegt, un man nav arī vārda, ko kliegt.
0 raksta piebildīšu