24. Oktobris 2003

• jums
• 24.10.03 01:25
• Parīze? Ak jā, Parīze. Par to (varbūt) vēlāk.
  Biju ļoti mierīga un laimīga, pat tajos brīžos, kad atrados ar galvu uz leju un kājām gaisā (Disnejlendā, nepārprotiet).
  
  Bet dīvaini - man tagad liekas ļoti svarīgi jūs visus izlasīt. It kā jūs te būtu dzīvojuši, bet es tikmēr - ne. It kā es vairs nevarētu jūs panākt. It kā es būtu kaut ko nokavējusi.
  Un tā jau laikam arī ir.
  Un varbūt es labprāt nemaz arī nedzīvotu tā pa īstam. Tikai prom, prom, prom.
• 2 rakstapiebildīšu

• 24.10.03 01:36
• Jā, un tad tai Parīzē vienu nakti es gulēju un iztēlojos, kā virs manas visnīcas mirdz Eifeļa tornis melnajās debesīs, un tos spožos tiltus pār Sēnu, un mašīnu uguņu lēni plūstošās straumes... un tumšo MT, manu māju zem ozola, kritušo lapu un apsalušo rudens puķu smaržu, un jūras šalkoņu aiz meža. Un man, nē, man negribējās uz MT, man bija labi tur, kur esmu, un tieši tāpēc, ka es kaut kā tik vienlaicīgi apzinājos, ka ir abas šīs vietas, un cik ļoti ļoti ļoti mani ir laimējies.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.10.03 01:42
• Un tad es ielidoju Londonā, un cilvēki tur bija tik smagi.
• 11 rakstapiebildīšu

• 24.10.03 01:43
• Un tas viesnīcas numuriņš Parīzē bija mazs kā rieksta čaumala, tik vien vietas, lai skapim durvis varētu atvērt, tik vien vietas, lai gultā varētu iekāpt. Un tomēr elegants. Vieglas, tumšas mēbeles, laba fotogrāfija pie sienas, un žilbinoši baltu drēbi pārvilkts krēsls pie rakstāmgalda. Beigās es sapratu baļtās drēbes noslēpumu: to krēslu vietas trūkuma dēļ nebija iespējams atvilkt no galda tik tālu, lai varētu apsēsties.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.10.03 01:52
• Un vēl tai Parīzē es neredzēju pilnīgi nevienu citu sievieti ar sarkaniem matiem un nevienu puiku ar pilnīgi baltiem.
  
  Un vēl tai Parīzē es jutos smuka, Lonodnā nesmukāka, Latvijā, nu jā.
  
  Tas smukums tomēr ir domās, ko domājam, un sajūtās, ko jūtam. Priekā tīrā. Un mierā.
• 4 rakstapiebildīšu

• paziņojums
• 24.10.03 10:25
• Labrīt!
  
  Tā kā man ir paraudums katrā ārzemju braucienā ļaut nozagt sev mobilo telefonu, tad atkal man nav neviena drauga (numura). Un lūdzu - jūs, visi tie, kuriem bija mans numurs un kuru numurs bija man, vai kuri grib, lai man ir viņu numurs - atsūtiet man tos uz e-mailu skuka@navigator.lv, un līdzko es iegādāšos jaunu trubu, es tos tur ievadīšu.
  
  (pagājušajā reizē pēc Barselonas man bija cita taktika: es ļāvu numuriem nākt pašiem, lēnām, tā atgūstot arvien jaunus un jaunus draugus un paziņas, reizēm minot, kurš/kura attiecīgo ziņu varētu būt rakstījis. Bet šoreiz es visu gribu uzreiz.)
• 5 rakstapiebildīšu

• tur, Parīzē
• 24.10.03 12:53
• ...un tad vēl tur, Parīzē, melni( tumši brūni) nagi ir tikai maukām, bet ko lai es daru, ka man patīk melni (tumši brūni) nagi, it īpaši tad, kad laka jau sāk nobružāties, - nevis nolobīties gabaliem, nē, bet tieši nobružāties, kā veca grīdas krāsa, tādi nagi man patīk, bet nobružāšanās veids ir atkarīgs no lakas, un man jau sen nav tādas, kas bružājas tai mīļajā un mājīgajā veidā, bet tikai tādas, kas krīt gabaliem kā apmetums no vecas sienas.
• 5 rakstapiebildīšu