30. Septembris 2003

• ēdiens - saplēstie trauki
• 30.9.03 13:32
• Apžēliņ, kas tik nenotiekas! vikings pēkšņi jūtas ne tas un ne tur, un sapnī viņu sit mana meita, karmabanda redz mani sapnī uz rakstāmgalda (jā, kur gan citur), ronis jūtas vainīgs par kautkādām muļķībām, - lasu cibu un nevaru beigt brīnīties - pati gulēju bez sapņiem, kas gadās ļoti reti, bet no rīta paspēju uz kino, uz preses seansu Kolizejā, uz "vecenēm" aizskriet. Filma tā neko, pirmā trešdaļa garlaicīga, bet, kad veceņu ciemā parādās musulmaņu bēgļi nu Turkmēnijas (ir tāda?), kad autors "izdomā labo un ļauno" [ (c)aptieka ], un ļauno labajā un labo ļaunajā, tad paliek tīri interesanti.
  Pēc tam jautras brokastis DC ar to pašu kauslīgo meitu un viņas draudzeni, Tēma - atkal par seksapīlu; tiek meklēti seksapīli vīrieši un sievietes, neviens vīritis neatrodas, bet vienīgās seksapīlās sievietes sēž pie mūsu galdiņa; tiek apspriests meklēšanās periods un pieminēts fakts, ka ir nopērkama ostāma, pēc acetona smirdoša viela, ko lietojot homoseksuālisti un kas uz brīdi atverot ānusu. Brīdis esot ļoti īss. Hlops, un ānuss atkal aizveroties.
  Lielā jautrībā pametot kafejnīcu es saplēšu K tukšo burkānu sulas glāzi un man piestāda kases aparāta čeku, kur skaidrā latviešu valdoā rakstītš: ēdiens - saplēstie trauki - 2 Ls.
• 4 rakstapiebildīšu

• neko nedaru
• 30.9.03 14:44
• Sēžu kantorī viena. Grāmatvede slima. Kasiere aizgājusi uz banku. Vietnieks (bv) pagalmā vēro, kā ļaudis strādā. Sagādnieks gādā. Aiz loga darba duna vārda tiešākajā nozīmē. Aizslēdzu durvis. Neko nedaru. Te uzreiz - zvana pie durvīm. Cenšos ignorēt. Zvana uzstājīgi. Atveru - divas maukas prasa mani, meklē ofisu. Es pasaku, ka es neesmu es, ka es vispār nekas neesmu, un iedodu viņām vietnieka (bv) telefonu. Un mierīgi nekko nedaru tālāk.
• 8 rakstapiebildīšu

• jaunība
• 30.9.03 22:14
• Pirmais lētā vīna reibums. Slapji skūpsti. Karstas rokas biksītēs – pretīgi, bet vajag. Taču ne soli tālāk. Cigarešu zagšana mātei. Barklajs – vieta, kur satiekas jaunieši ar bītlu platēm somās. No centrovikiem pirktas džinsas. Ripas. Vienmēr ar mēru. Un pa vidu grāmatas, grāmatas, grāmatas. Guļot gultā, ēdot pie virtuves galda, braucot vilcienā vai autobusā. Cita pasaule. Ne tā reālā: skaista diena, es sēžu uz soliņa saulē pilsētas parkā, pilnīgi noreibusi, nezin kur palikuši pārējie, pie kājām tusējas baloži, nebaidās, laikam sēžu te ilgi. Nevaru piecelties kājās, nelabums kāpj augšup no kuņģa un iestrēdz kaklā. Lēni pretim spoži zilajām debesīm kā siena slienas pelēkais trotuārs ar visiem baložiem un vīna peļķē peldošiem izsmēķiem. Tūliņ tas, sakarsis un pēc darvas dvakojošs, uzgāzīsies man virsū. Nospiedīs. Gričene izrauj kādai sievietei uz ielas no rokām somiņu. Tā ir sarkana. Mums ir bail, bet mēs viņu apbrīnojam. Somiņā ir nauda, kuras pietiek vēl divām bumbām. Es vemju kāda zēna mājā, pārkritusi pār vannas malu, minisvārki, gandrīz pliks dibens. Zēna māte, negaidot pārradusies, uzbrūk man ar suņa ķēdi. Tu, vazanķe, tu mauka, tu ielasmeita. Tu. Čaļi mani izvelk uz ielas. Platformenēs ieautās kājas šķobās uz katra soļa. Nākamreiz tu nāksi ar mani, - saka Gričene. Bet es neeju – es nekad neeju līdz galam, nesperu pēdējo soli. Ārpus mājas pavadīta nakts, mātes kliegšana, tēva asaras. Vainas apziņā ar troksni aizcirstas durvis. Es esmu nevainīga, joptvaimaķ! Teicamniecēm tolaik patīk lamāties krieviski. Bļaģ nahuj, pisies tu dirst, labi, ja, ko?! Es esmu nevainīga! To es kliedzu mātei – bet jau aiz aizcirstām durvīm. Par savu nevainību man ir kauns. Māte arī kliedz – otrpus durvīm. Māte kliedz. Māte kliedz. Māte kliedz. Visu mūžu es redzu sapņus, kuros māte kliedz.
  :)
• 16 rakstapiebildīšu