29. Septembris 2003

• 29.9.03 08:57
• Vakar bija laba diena, bet rīts šodien skumjš. Laikam tāpēc, ka zinu - uz MT netikšu vēl vismaz trīs dienas. Tur tagad viss pagalms piebiris ozola lapām, tur tagad mitrs un drēgns klusums, un vientulība.
  Bet te aiz loga urbj. Urbj jau no astoņiem rītā. Bez apstājas. Darbu saraksts man priekšā, tas kaitina. Visi darbiņi tādi sīki, nenozīmīgi, tomēr darāmi. Tādi, kuriem visgrūtāk pieķerties.
• 9 rakstapiebildīšu

• ievas rozes dzejolis veltīts ievai rozei
• 29.9.03 09:02
• Man vienmēr uz galda stāv kāds dzejoļu krājums. Tā pat vien. Nekad nelasu dzeju ar lasīšanas metodi - neapsēžos, neapguļos, lai lasītu. Vienkārši uzšķiru vienu lappusi un izlasu. Kā bībelē:)
  Un uzšķīrās man Ieva Roze. Dzejolis būs diezgan klasisks pēc formas un satura, bet gadu viņai nevarēja būt vairāk par ...padsmit, kad viņa to rakstīja. Un cik gados viņa uztaisīja pašnāvību?Veiksmīgu? Kurš atceras? Es ne. Laikam bija kādi divdesmit gadi. Vai varbūt vēl nebija.
  Un es viņu, Ievu, ļoti labi atceros. Viņas uzmācīgo, brīžam neizturamo, lipīgo klātbūtni, viņas garīgo slimību, ar visām tās nepatīkamajām fizioloģiskajām izpausmēm, par kurām te nevēlos rakstīt. Visi tā klusiņām atzina, ka, jā, kaut kāds talants tai meitenei ir. Un vairījās viņas. Pat bēga. Bet, kad izbēgt nevarēja - tad ņirdza par viņu. Un izmantoja. Es te par dzejniekiem runāju, par tiem, kas tagad jau "lieli", par Brūvera paaudzi. Un pat vecākiem. Bet es viņus nevainoju, jo es pati neverēju sevi ar ievu Rozi pārbaudīt - es nebiju dzejniece un vīrietis. Viņa mani nedievināja un klāt nelipa.
  Un, jā, pēc nāves, tad viņu gan atzina. Un tad visi tie dzejnieki viņas vārdu lietāja.
  Un te tas dzejolis, ko šodien uzšķīru: ( ... tālāk ... )
• 3 rakstapiebildīšu