28. Septembris 2003

• bēgšana
• 28.9.03 10:01
• Tā urdošā sajūta, ka steidzīgi jādodas prom. Jābūt kaut kur citur. Vienlaga - uz MT, uz Londonu, uz Indionēziju, uz Karību jūras salām, uz Meksiku, Puertorico, uz Cacablanku, Maraceshu, Amsterdamu, Romu, Venēciju, ar tvaikoni pa Volgu, atpakaļ uz Pukhetu.
  Man ir idiotisks paradums (atkarība), bezjēdzīgi škirstīt tūrisma lapas, piemēram www.lastminute.de
  Un iztēloties, kur es varetu būt jau pēc trim dienām.
  Parasti tomēr tikai MT.
  Vienmēr tā ir bēgšana, vienmēr.
  Agrāk man likās, ka es zinu, no kā un no kura bēgu. Un nestāstiet man te par bēgšanu no sevis, bla bla bla.
  
  Bet šorīt es nezinu.
  Nav miera, jābēg.
• 22 rakstapiebildīšu

• 28.9.03 12:50
• Vecais draculla bija lielisks. Kartona kalni, migla, milzīgie lidojošie sikspārņi, lieliskie aktieri - un mūzika. Kārtējo reizi var pārliecināties, cik lieki un nevajadzīgi ir visi specefekti, datorgrafikas u.tml. Pilnīga nosacītība, acīmredzams "viltojums" strādā vēl labāk, atstājot vietu iztēlei.
  Tas ir kā bērnībā klausīties pasaku - daudzas reizes to pašu.
  Varbūt tāpēc man patīk arī opera.
• 6 rakstapiebildīšu

• 28.9.03 13:30
• Tikko es te biju iztēlē tā kā uz Romu sataisījusies, bet labi ka neaizbraucu - ne par ko negribas palikt iesprostotai metro vai liftā:
  http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=6400344
  Tā taču nav nejaušība, vai ne? Pēc Ņujorkas?
  Un vai pēc gadiem desmit vispār vēl būs iespējams ceļot, ja neesi pilnīgs bezbērnu avantūrists?
• 4 rakstapiebildīšu