18. Marts 2003

• 18.3.03 08:34
• Vēl par atvēršanos.
  Reizēm tev liekas, ka tu sauc palīgā. Palīdzi man...! Bet neviens nedzird. Nenāk, maitas. Tu plosies.
  Pēc laika, atgūstot veselo saprātu, tu saproti, ka nemaz neesi saucis. Tev tikai tā licies.
  Vai esi saucis sapņos.
  Vai tik klusi, ka nevar dzirdēt.
  Tavi draugi nav gaišreģi. Viņi ir lādzīgi. Viņiem ir biezas ādas, un viņiem katram pašam kaut kas sāp.
  Un tāpēc jākliedz ir ļoti ļoti skaļi.
  Viņi visi saskries, un, nevēlēdamies dalīties savos pārdzīvojumos, kar varbūt kliedzot jau piemirsušies, tu varēsi lepni pasūtīt palīgā nācējus dillēs.
• 46 rakstapiebildīšu

• 18.3.03 10:46
• Divas lietas.
  Pirmā - par draudzību.
  Kādu laiku atpakaļ es pēkšņi par sevi un kādu savu senu draugu sapratu sekojošo:
  mēs esam sanieguši to draudzības stadiju, kad viens sāk iemīlēt un pieņemt otra trūkumus, bet, kas vēl svarīgāk - viens otra klātbūtnē bez kautrēšanās var atļauties mīlēt un lolot pats savus trūkums.
  Man ir aizdomas, ka šī ir tā stadija, kad sāk dzirdēt arī sapnī čukstētus palīgā saucienus.
  Otrā atziņa. Tā man radās, lasot visai indīgus un man pilnīgi nesaprotamus komentārus uz dažiem honeybee manuprāt, visai normāliem tekstiem. Izrādās, cilvēki nesaprot, ka rakstošam cilvēkam jebkurš viņa teksts, pat vispersonīgākais, savā ziņā ir literatūra - jo viss un jebkas, par ko viņš raksta, lai kā arī maskētos - ir viņš pats. Un tikai viņš pats ir sev izpētes objekts, viela un materiāls. Tā ir garīga vivisekcija, bez kuras nevar rasties literatūra. Un dienasgrāmata ir šis asiņainais vivisekcijas darbs. Un, kā tādam, tam ir tiesības spēlēities ar vārdiem un jēdzieniem sava prieka pēc un eksperimenta labad. Pie tam šis darbs un šī spēle nebūt nenozīmē, ka rakstītājs melotu vai nebūtu godīgs pret sevi. Viņš tikai sevī ir racis dziļāk, un atradis vairākus sevis.
  Un cilvēki to nesaprot, visu uztver pārāk burtiski un tieši, un bļauj pēc patiesības.
  Bet patiesības nemaz nav, ir tikai mūsu interpretācijas par to.
  Jo talantīgāks cilvēks, jo interesantāka un pretrunīgāka interpretācija, jo vairāk nosodījuma.
  Tā kaut kā, nav laika meklēt precīzākus vārdus.
• 10 rakstapiebildīšu

• 18.3.03 11:10
• Ai da vispār! Bezjēdzīgi tas viss! Katrs var saprast tikai to, ko viņš var saprast, kas viņam dots! Pārējais - garām. To nevar ne iemācīt ne iegūt. Un tāpēc jau nevar cilvēki katrs ar katru būt tuvi.
• 15 rakstapiebildīšu

• vēlreiz par kariņu
• 18.3.03 12:13
• Katru dienu
  No valsts deinvidu robežām
  Ienāk cinka sarkofāgi
  Ar jaunu faraonu mirstīgajām atliekām.
  Viņu zelta maskās
  Ir bijušo uzvaru spožums,
  Viņu zelta sejās
  Ir pēdējās kaujas atspulgs,
  Un cinisks smaids
  Arī ir viņu sejās.
  Varbūt viņi izšautu uz mums
  Kārtu svina svinīgas dzejas,
  Ja mēs viņiem dotu vārdu.
  
  Tas pats autors.
• 9 rakstapiebildīšu