* * *

18.3.03 10:46
Divas lietas.
Pirmā - par draudzību.
Kādu laiku atpakaļ es pēkšņi par sevi un kādu savu senu draugu sapratu sekojošo:
mēs esam sanieguši to draudzības stadiju, kad viens sāk iemīlēt un pieņemt otra trūkumus, bet, kas vēl svarīgāk - viens otra klātbūtnē bez kautrēšanās var atļauties mīlēt un lolot pats savus trūkums.
Man ir aizdomas, ka šī ir tā stadija, kad sāk dzirdēt arī sapnī čukstētus palīgā saucienus.
Otrā atziņa. Tā man radās, lasot visai indīgus un man pilnīgi nesaprotamus komentārus uz dažiem honeybee manuprāt, visai normāliem tekstiem. Izrādās, cilvēki nesaprot, ka rakstošam cilvēkam jebkurš viņa teksts, pat vispersonīgākais, savā ziņā ir literatūra - jo viss un jebkas, par ko viņš raksta, lai kā arī maskētos - ir viņš pats. Un tikai viņš pats ir sev izpētes objekts, viela un materiāls. Tā ir garīga vivisekcija, bez kuras nevar rasties literatūra. Un dienasgrāmata ir šis asiņainais vivisekcijas darbs. Un, kā tādam, tam ir tiesības spēlēities ar vārdiem un jēdzieniem sava prieka pēc un eksperimenta labad. Pie tam šis darbs un šī spēle nebūt nenozīmē, ka rakstītājs melotu vai nebūtu godīgs pret sevi. Viņš tikai sevī ir racis dziļāk, un atradis vairākus sevis.
Un cilvēki to nesaprot, visu uztver pārāk burtiski un tieši, un bļauj pēc patiesības.
Bet patiesības nemaz nav, ir tikai mūsu interpretācijas par to.
Jo talantīgāks cilvēks, jo interesantāka un pretrunīgāka interpretācija, jo vairāk nosodījuma.
Tā kaut kā, nav laika meklēt precīzākus vārdus.