- gandrīz haiku,
- 21.11.03 23:56
- ko tikko man uzdāvināja mans puika, ar kuru strīdējāmies visu atpakaļceļu no Mola.
Kādā jaukā vasaras vakarā kad kopā ar mammu mēs vienīgie
Sēžam pie jūras krastā, skatāmies saulrietā.
Bet domājam tikai par mīlestību.
štrunts par formu...aizkustināja, negaidīju - 4 rakstapiebildīšu
- 22.11.03 00:01
-
Saki, tie ir gēni jeb audzināšana? :)
- piebilst
- 22.11.03 00:03
-
Nu mēs tur tā mēdzam sēdēt pie jūras. Un es domāju par mīlestību, dažreiz. Tā neapzināti. Nezināju, ka viņš arī.
- piebilst
- 22.11.03 00:11
-
Es saprotu. Es gribēju zināt vai tas juteklīgums, pasaules izjūta ir no mātēs gēnu ceļā jeb kāda citā - audzināšanas, piemēram?
- piebilst
- 22.11.03 00:22
-
Es domāju, - abi. Un kāpēc tu npeimini tēvu?:) No viņa arī.
Bet vispār jau tas nav nekas īpašs pats par sevi. Vienkārši viņš ir tāds puika, par kuru neviens neiedomāsies, ka viņš varētu uzrakstīt kaut ko līdzīgu dzejolim. - piebilst