- daudz laimes, Lāci
- 21.11.03 01:30
-
Ir tā, ka nav vārdu. Bail pateikt kaut ko liekulīgu un neīstu. Jo tur viss bija pa īstam.
Arī manas asaras beigās - ne no sentimenta, ne žēluma, bet tīra prieka, mīlestības un cilvēcības. No izbrīna, atklājuma.
Un tā pat tie drebuļi pēc tam, ārā smēķējot - ne no aukstuma, bet pārdzīvojuma.
Un, jā, nudien, - Mākslas.
Nebija nekā no tā, par ko baidījos: nebija neērtības sajūtas, nebija konjunktūras, nebija didaktikas.
Pēc pirmajām desmit izrādes minūtēm es iekšēji viņus pieņēmu kā savus bērnus.
Un pēc izrādes mēs palikām uz bērnu banketu. Ar bērnu šampanieti. Vecākajam no viņiem ir trīsdesmit gadu.
Viņi gribēja diskotēku - un arī tā viņiem bija. Ar mirgojošām eglīšu lampiņām un spožo elektrisko zvaigzni fonā. Un tad bija vairs tikai līksmība un mīļums. Un es dejoju ar viņiem tā, kā es neesmu dejojusi jau sen, tik pat brīvi un priecīgi kā viņi.
Pēc tam vairāki no viņiem jautāja: tu rīt arī būsi? Nē, - es teicu. - Bet rīt būs citi. Būs citi skatītāji. Biļetes ir izpirktas. Jo jūs esat labākie aktieri pasaulē.
(es zinu, ka to lasīs kāds/kāda, kas arī tur šovakar bija, un man ir mazliet kauns par šiem vārdiem, jo vārdi tomēr nav īstie, un neko no tā, ko šovakar sajutu, es neesmu spējusi izteikt)
(un vēl - Viļņas izstāde man pēc šīs izrādes liekas slikts sapnis)