- nabaga puika
- 6.11.03 10:04
- Vakar viņš man saka: rīt skolā būs gudrāko bērnu konkurss. Žēl, es jau labprāt būtu piedalījies, bet mani neaicināja.
Nu, pozitīvais ir tas, ka viņam pietiek pašapziņas uzskatīt, ka viņš īr gudrs, un tas, ka viņš jau pēc sekundes par to aizmirsa. - 3 rakstapiebildīšu
- 6.11.03 10:13
-
Vot ir nu gan. Taisni šorīt atcerējos, ka reiz, vienu vienīgu reizi mūžā, esmu bijis olimpiādē. Un neba šādā tādā. Matemātikas olimpiādē. Nudien neatceros, kāda vella pēc, jo matemātika tolaik nebūt nelikās tas interesantākais priekšmets, kuram būtu vērts pievērst lielu uzmanību. Man liekas, ka kāds cits bija saslimis vai kaut kas tādā pašā garā. Tas notika universitātes ēkā, ja nemaldos (tolaik jau no Rīgas nenieka nezināju), visi sēdēja un kaut ko baigi risināja. Man nekas nesanāca. Un ja sanāca, pašam likās, ka noteikti ir pilnīgi garām. Citi tur kaut ko baigi gudri mudžināja kā tādi mazi Andžāni. Biju laimīgs, kad tas viss beidzās un varēja braukt mājās. Ja vien, protams, autobusā nepalika slikti.
- piebilst
- 6.11.03 10:29
-
Ak dies, man ir ļoti līdzīga pieredze. Es gan patiesībā matemātikā biju diezgan stipra, bet ne nu kāds ģēnijs. Un, lūk, arī nezinu, kāda vella pēc, nokļuvu olipmpiādē. Un neuzraksīju NEKO. Nodevu baltu lapu. Nezinu, kas man uznāca. Aizvēros kaut kā. iekritu laika bedrē. vai kas atmlīdzīgs. Pat nebiju mēģinājusi neko risināt. Un taisni tā pat man bija ar pirmo skolas sacerējumu klasē. Nodevu baltu lapu.
- piebilst
- 6.11.03 10:23
-
Mja.
Ar mazvērtības kompleksiem jaunatne nesirgst.
Mana atvase pārs dienas atpakaļ paziņoja, ka viņa esot klasē visskaistākā.
Un vai ir vērts stāstīt, ka ne jau skaistums ir tā vērtība ar kuru lepoties, un, ka tas vispār ir nosacīts jēdziens?:) - piebilst