Egoiste! ;)

:-)

man mājās stāv daudzas neattīstītas fotofilmiņas ..

Man arī. Bet ne principiāli - vienkārši aiz nolaidības.
Taču šoreiz es vispār nefotogrāfēju - un tas yiešām bija principiāli. Ar objektīvu jūties kā zirgs ar acu klapēm. Toties bez objektīva ir patīkami visu laiku atzīmēt pie sevis: fantastisks kadrs... un pie tam apzināties, ka kadrs, realizējies fotogrāfijā, nemaz vairs tik ļoti fantastisks nebūtu:)

Tā kā Tūves Jānsones Susuriņš Pavasara dziesmā pie sevis pukojās, ka būs visiem jāstāsta par saviem ceļojumiem un ka tas nogalina ceļojumu :)

šodien nespēju domāt patstāvīgi, tikai citēt :)

Nu re, Susuriņš jau pirms manis to izdomājis:(((( Tagad atceros gan, Susuriņu.

Un susuriņa pavasara dziesmā bija viena daļa ilgu un viena daļa prieka un vēl kaut kā, ko vairs neatceros. :)
Pavasara dziesma. :)

maya

Bet fotogrāfijas, ja jau sākotnēji nevis fotogrāfē kaut ko, bet stāsta par redzēto, arī sagādā prieku. Tādu pašu kā vārdi.

"Varbūt vislabāk un pareizāk ir nestāstīst vispār un paturēt visu sev!"

:)
Un ko gan mēs spējam paturam sevī? Tikai stāstus, kurus esam stāstījuši paši sev par ieraudzīto. Tādēļ, ka pasaule atklājas mums pastarpināti - ar vārdu, simbolu, zīmju palīdzību. Un tie jau ir stāstu kodoli. Mēs neredzam pasauli savādāk, kā vien stāstu veidā.

maya

Nav tiesa! Es pasauli saožu, sajūtu ar ādu, redzu krāsās... un cik bieži pietiek ar šo pilnīgi fizioloģisko pasaules jušanu!

:)
Jā, jā...tā tas notiek. Bet, kas Tev paliek atmiņā? Kas ir tas, ko Tu saglabā sevī? Tiešām tīru nospiedumu vai tomēr "jūras zāļu smaržu", "šokolādes un riekstu un tad vēl nu to dīvaino, to rūgteno mandeļu kauliņu garšu", "saulē sakarsušu sūnu pieskaršanos pēdām" u.t.t. - Tev visam ir vārds un, ja nav Tu meģini to atrast, jo savādāk kā gan Tu atcerētos.
Manī dzīvo tāda smarža - "vēla septembra saulains rīts, astoņi, ceļš uz skolu pēc tam, kad naktī bijusi salna". tai ir gadi 20 un es ļoti labi to atceros, tā dzīvo manās nāsīs. Man ir jāzina, ko atcerēties, lai šo smaržu izsauktu apzināti. Savādāk atnāk tā nepatīkamā "tas jau reiz ir bijis" sajūta un tu mocies un nevari saprast cik sen un vai vispār. :)

Nu jaa:)